Pirms es krītu...

32.Nodaļa

Es uz pusdienām gaidu Leksiju un Tomiju.Viņi solīja mani apciemot.Ceru,ka viņi uzlabos manu garastāvokli.Kā nekā,es esmu kļuvusi par bāreni.Man nav vecāku un es nespēju ar to domu aprast.

Es zinu,iepriekš jau man ar it kā nebija,bet bija pēc definīcijas vecāki.Bet tagad pat pēc definīcijas man vairs nav vecāku.Kurš maksās par mani slimnīcā?Bērnu namā pēc slimnīcas arī netaisos nonākt.Man tak ir tikai 16,man nav 18!Tas sāk mani biedēt.Tas tik tiešām nav jauki.Es esmu palikusi viena.

Ak vai!

Es izplūdu asarās.Man vairs nav māju.Viņi sagāza manu istabu.Viņi rakņājās pa manām visslepenākajām atvilktnēm,bet vai tad viņiem tā pat nebija vienalga?Es tā pat esmu svešinieks.

Palātā ienāca Luisa ar pārsteigtu sejas izteiksmi.

-Kas tad ar Tevi noticis?-viņa jautri pajautāja.

-Vecāki no manis atteicās,man nav māju,man nav ģimenes un man ir audžu māsa,kuru es tikai vienu reizi satikšu.-es caur šņukstiem stāstīju.

-Odrij,ak,man ir tik žēl.Nav jau tā,ka Tev nav ģimenes.Tev esmu es,Miha, Leksija un Tomijs.Tev ir ģimene un mājas gan jau kaut kur arī Tev ir.-Luisa centās mani mierināt.

-Māja jau man ir,bet kamēr man nebūs 18,mani no bērnu nama neizlaidīs.-es turpināju šņukstēt.

Tad arī ienāca palātā Leksija ar Tomiju.Viņi noraizējušies paskatījās uz mani.Es sāku visu savu bēdas stāstu stāstīt no paša sākuma pieminot visus sīkumus,ko es jutu,ko teicu,ko domāju un ko man atbildēja.Tas ir tik grūti.

-Man ir ideja.-Tomijs iesaucās paķerdams telefonu un izskrēja no palātas.

-Es iekšu paskatīties,kas viņam ienācis prātā.-Leksija skumji skatoties aizgāja.

Viņai ir žēl manis.Viņiem visiem ir žēl manis.Kā gan nebūs,es zaudēju ģimeni traģiskā veidā.Nevis kā katastrofā,bet vienkārši viņi man pagrieza muguru uz visiem laikiem.Atstāja mani ar manām problēmām vienu.Labi,ka man vismaz ir daži draugi,kas man palīdz izķeperoties.

*Pie Leksijas un Tomija*

-Kur Tu aizskrēji?-Leksija iejautājās.

-Kuš,es zvanu tētim.-Tomijs atbildēja.

-Kāpēc?-Leksija jautāja pārsteigta.

-Viņš varētu adoptēt O,viņš tak gribēja kādam palīdzēt.-Tomijs atkal atbildēja.

[Telefona saruna]

-Čau tēt.-Tomijs iesāka.

-Sveiks dēls,ko vēlējies?

-Mēs atradām Odriju.

-To meiteni no vasarām?

-Jā,viņa ir LA slimnīcā ar galvas audzēju.

-Cik šausmīgi.kā gan es varu palīdzēt?

-Šodie vecāki atteicās no viņas un Tu gribēji izdarīt kaut ko labu.Man radās ideja ko Tu varētu izdarīt.

-Ļoti uzmanīgi klausos,dēls.

-Tu varētu adoptēt Odriju.Viņai jau ir māja Virdžīnijā.Viņai vajag tikai ģimeni.Viņai ir arī labākais draugs bez ģimenes,kurš pašlaik ir NY slimnīcā ar asins izplūdumu galvā.Nezinu vai Luisa viņu adoptēs,bet ja nē Tu varētu viņus abus adoptēt.Mums tā pat nauda netrūkst.-Tomijs ātri norunāja savu sakāmo.

-Dēls,es varu mazliet apdomāties?Tie ir divi bērni uzreiz.Tas ir svarīgs lēmums.

-Protams,tēt!Piezvanīšu Tev pēc stundas.

-Labi,attā,dēls.

-Attā.

[Sarunas beigas]

-Ko viņš teica?-Leksija satraukti ierunājās.

-Viņam jāapdomājas.Tie ir divi jaunieši uzreiz.-Tomijs attrauca.

-Protams,tas ir svarīgs lēmums,bet tagad mums jāiet viss pateikt O un Mihaelam,lai tas nebūtu nepatīkams vai patīkams pārsteigums-Leksija nopietni noteica.

-Protams Leks.-Tomijs atbildēja.