Pirms es krītu...

64.Nodaļa

Pārējo dienu es pavadīju sēžot uz savas palodzes veroties vienā punktā nedomājot.Ik pa laikam ienāca apraudzīt mani vai saukt uz nākamo ēdienreizi,bet es tam nepievērsu uzmanību un paliku nekustīgi sēžam.

Gaiss ir sabiezējis ap mani un ir grūti to ieelpot plaušās,katrs elpas vilciens parsa daļu no manis.Es jūtu kā mana sirds pēc katra pukstiena salūzt mazliet vairāk.Sāpju pilna asara nobirst pāri manam bālajam vaigam.Šīs ir beigas paradīzei pirms tā īsti nemaz nav sākusies.Kā to pārcietīs mūsu jaunā ģimene?Kas notiks,kad viņi zaudēs mūs abus?Tas salauzīs viņus uz ilgu laiku,bet viņiem ir jābūt stipriem-viņiem priekšā ir skaista nākotne.

Mani satver stipras rokas un pievelk sev klāt,mums nevajag neko teikt,jo klusums pasaka visu mūsu vietā.Es pagriežos pret Mihaelu un sastopos ar sāpju pilnu skatienu.Aiz viņa stāv visi pārējie ar līdzīgiem skatieniem.Es nesaprašanā paveros Mihaelā-nevar būt,ka viņš ir izstāstījis visiem par mūsu problēmām.

-Odrij,piedo...-Mihaels klusi nočukst un uzspiež vārgu skūpstu uz manas pieres.

Es jūtos nodota,viņš viņiem pateica.

-Odrij,Tev ir jāodas uz slimnīcu.-Ādams nopietni nosaka.

-Tu nedrīksti pamest mūs.-Leksija klusām piebilst.

Es atkal paveros Mihaelā,šoreiz viņa acīs emocijas nav nolasāmas.

-Kā Tu varēji...-es aizsmakušā balsī izdvesu.

Mihaels atkāpās no manis un pazuda no istabas.Tagad vēl viņš atstāja mani vienu pret visiem.Kā viņš varēja viņiem pateikt un tad atstāt mani vienu ar šo problēmu?Vai viņš pastāstīja par savām problēmām vai tikai par manām?

-Es neesmu vienīgā,par kuru vajadzētu uztraukties.-es aizstāvniecībai iesāku sarunu.

Tomijs uzmet man brīdinošu skatienu.

-Par ko Tu runā?-Ādams nesaprašanā sarauj pieri.

-Viņa to nedomāja tā.-Tomijs censdamies labot situāciju nervozi iejaucās sarunā.

-Tu arī kaut ko zini?-Ādams pārsteigti iesaucās.

Tomijs par atbildi novērsās no ciešā tēva skatiena un pievērsās grīdas pētīšanai.

-Ko jūs mums nestāstat?-viņš pievērsās man.

-Mihaels arī nav vesels.-es ar grūtībām klusām izdvesu.

-Kā nav?-viņš sašutis iesaucās,-Viņš mums neko par sevi neteica.

-Tāpēc,ka viņš negrib lai glābj viņu,Mihaels grib ielikt tikai mani slimnīcā,lai es izveseļotos,bet tas nav iespējams,jo es nekad neizveseļošos,-es lēnām ievilku elpu,-Varbūt ļausiet man pieņemt pašai savus lēmumus?-es sāpju pilnā balsī jautāju.

-Tu nedrīksti mūs pamest.-Leksija pēc ilgas klusēšanas ierunājās.

-Bet šeit nekas cits neatliek.Vai nu es visu mūžu pavadu slimnīcā,vai izdzīvoju savu pēdējo laiku kopā ar cilvēkiem,kurus mīlu.Es nevēlos visu savu dzīvi pavadīt slimnīcā.-es lēnām sāku aizsvilties dusmās.Ko viņi nesaprot?Šis ir mans lēmums un pat viņi to nevar mainīt.Es sešus gadus jau pavadīju slimnīcā,tur vairs atgriezties negribu.

-Labi.-Ādams vienkārši nosaka.

Pārējie sašutuši paskatās uz viņu.Ādams tikai pamāj durvju virzienā un lūdz visus pamest manu istabu.Viņš laikam saprata,ka šeit neko nevar iesākt un,ka ir jādzīvo tālāk,lai arī kāda ir nākotne.

Kad visi bija devušies savās darīšanas,manā istabā atpakaļ ienāca Mihaels.Kā viņš vispār uzdrošinās šovakar te rādīties pēc visa ko tikko izdarīja?Viņš nedrīkst teikt citiem to,ko es lūdzu viņam neteikt nevienam.Tagad visi zinās par mums un dzīvos ar smagu nastu uz pleciem,zinādami,ka neko nevar labot šajā lietā.

-Odrij,lūdzu,-Mihaels iesāka.

-Kā Tu varēji viņiem pateik par mani un ne par sevi?Kā Tu uzdrošinājies iejaukt viņus šajā situācijā?Tu saproti to,ka tagad viņi jutīsies pie visa vainīgi,kad mēs vairs nebūsim?Tu kādreiz piedomā sekas pirms kaut ko sāc darīt vai teikt?-dusmu asarām birstot pāri vaigiem es dusmās kliedzu uz Mihaelu.

-Viņi bija pelnījuši zināt...-viņš vērdamies uz savām rokām nočukstēja.

-Jā,viņi bija pelnījuši zināt,-es mazliet mierīgāk noteicu,-bet no Tevis viņi bija pelnījuši dzirdēt tikai Tavu daļu,manējo es biju pelnījusi pateikt pati.Tu nedrīksti iejaukties dažreiz,pat ja es esmu Tava mūža mīlestība un Tu manējā.

Pēc šiem vārdiem Mihaels pacēla savas acis pret mani.Viņu seju rotāja smaids,nevis laimīgs,bet mazliet ar sāpju piegaršu.

-Tu tikko nosauci mani par sava mūža mīlestību.-viņš klusām nočukstēja.

-Bet vai tad tā nav?-es nobažījusies jautāju.

-Ir.-viņš iesmējās ar aizsmakušiem smiekliem.

Es vārgi pasmaidu un dodos Mihaelu apskaut,bet pirms paspēju viņu apskaut viņš pierauj mani sev klāt un kaislīgi noskūpsta.Mani caur ķermeni strāvo patīkamas dzirkstelītes un visas satiekas manā vēdarā.Sajūta tāda,ka mēs lidojam rozā mākoņos,pa kuriem lēkā laimīgi vienradži.Sajūta sāk izzust,kad Mihaels pabeidz fantastisko skūpstu.

Es lēnām atveru acis un sastopos ar mazliet noskumušām,dzidri zilām acīm.Tajās trūkst ikdienas mirdzuma un bērna bezrūpības,kas parasti tajās bija vērojams.

-Man šī visa pietrūks.-Mihaels klusi nočukst.

-Nesaki tā, itkā šī būtu pēdējā diena mums kopā.-es skumji veros viņā.

-Un ja ir?-viņš novērš acis no manis.

Es pagriežu viņa galvu atkal pret mani,la redzētu viņa acis.

-Šī nebūs mūsu pēdējā diena,es pozitīvs.-es klusi iesmejos,pat ja zinu,ka viņam var būt taisnība.-Paliec šonakt pie manis.

-Protams.-viņš uzsmaida ar sen neredzēto žilbinošo smaidu.

Mēs abi ieritinājāmies manā gultā zem segas,sadevāmies rokās un aizmigām.