Pirms es krītu...

65.Nodaļa

Rīts sākās ar skaļu blīkšķi manā vannas istabā.Tas noteikti nebija Mihaels,jo viņš pārsteigts sēž man blakus.Kurš no rīta gāžās pa manu dušu,ja katram ir sava un šajā mājā ir vismaz vēl trīs liekas.Es ātri izlīdu no gultas un dusmīga devos dušas virzienā.Es vēl varēju visu rītu pavadīt Mihaela apskāvienos,bet šī nekauņa uzdrošinās mūs traucēt.Atverot dušas durvis es sastapos ar izmisušām Leksijas acīm.Viņai pie kājām rotājās simtiem stiklu lausku.

-Kas notika?-es apstulbusi jautāju.

-Es gribēju jūs izjokot,-viņa iesāka,-domāju jums uzliet ūdeni,bet man no rokām izklita trauks.

-Kāpēc Tu ūdeni ņēmi no manas vannas istabas?

-Jo Tava vannas istaba ir tuvākā vieta,kur dabūt ūdeni,bet tas sanāca diezgan neveiksmīgi.-viņa iesmejoties norāda uz joka rezultāta.

Es tik iesmejos un apskauju viņu.

-Joks Tev izdevās šā vai tā,mēs esam pamodušies.-es nosaku.

-Tad mēs šodien braudzam uz Los Andželosu?-viņa mainot tematu ievaicājas.

-Es nezinu vai man vairs vajag.Luisa vakar atveda visu ko vajag.-es sadrūmusi atbildu.

-Piedod,negribēju Tev likt par to domāt,-viņa noskūpsta manu pieri,-Ko Mihaels dara?

-Gan jau vārtās vēl pa gultu.-es izejot no vannas istabas nosaucu.

Kurš to būtu domāji,ka man būs taisnība.Viņš bija ieritinājies atpakaļ zem segas un iesnaudies.Vismaz miegā viņš izskatās kā parasti-nevainīgs,parasts jaunietis.Es arī vēlētos tik labi izskatīties,kad guļu,bet ne visiem tā veicas.Parasti kad es guļu mani mati ir visur,ja es aizmirstu tos sasiet pirms gulēt iešanas.

Mihaela acis atveras,kad es apsēžos uz gultas malas.Viņš izskatās mazliet saguris,bet burvīgi.

-Kas tas pa traci bija Tavā dušā?-viņš piesmakušā rīta balsī nomurmina.

-Neizdevies joks Leksijai.-es iesmējos.

-Bet troksnis bija pamatīgs.-viņš pasmaida.

-Bija gan.-es pie sevis nosaku un ieritinos Mihaela apskāvienos.Varbūt šodiena nemaz nebūs tik briesmīga kā vakardiena.

Pie brokastu galda šodien valdīja saspringts klusums.Visi bija pievērsušies savām porcijām neveltot savus skatienus kam citam.Šīs dienas brokastīs mums pievienojies bija arī Rendijs.Viņš laikam arī ir informēts par šīs mājas trakumu,jo viņš visu laiku centās neveidot acu kontaktu ar visiem apkārt sēdošajiem.

-Rendij,es dzirdēju,ka Tu ar Leksiju esat pievērsušies jaunam projektam.-es pārtraucot klusumu uzrunāju Leksijas draugu.

-Jā,tā ir taisnība.-viņš acis nepaceļot sacīja.

-Par ko īsti tas ir?Jauna avīze,žurnāls vai grāmata?-es turpināju viņu izjautāt.

Par to manā virzienā nāca neapmierināts Leksijas skatiens,jo viņa zina,ka es zinu to,ka Rendijs nevēlas ar mani pašlaik runāt,bet es tik un tā viņu izjautāju.

-Šoreiz tā ir grāmata.-Rendijs beidzot pacēla acis pret mani.

-Par ko tā ir?-es silti uzsmaidu.

-Tā ir par to,ka mūsdienās cilvēki nespēj pieņemt pareizos lēmumus sarežģītās situācijās.-viņš nopietni atbild.

Vārdi tieši tiek tēmēti man.Pat mēs ar Rendiju neesam labi iepazinušies,es jūtu,ka viņam arī nepatīk mana izvēle šajā sarežģītajā situācijā.

-Rendijs gribēja teikt,ka grāmata būs veidota no citu cilvēku pieredzes stāstiem.-Leksija iejaucoties sarunā piebilda.

-Tad jau mēs arī varētu iesniegt kādu stāstu,ne tā O?-Mihaels sarkastiski jautā.

Par atbildi viņš saņem no visiem nosodošus skatienus,ieskaitot arī no manis.Šis nav īstais laiks sarkasmam,pat tad,ja viņš cenšās parādīt citiem,ka mūsu lēmumi nav maināmi.

-Liekat viņus mierā,tā pat viņi ir izdarījuši jau savu izvēli.-pēc divu dienas klusēšanas ierunājas Airisa.

-Bet mam?-Leksija sašutusi iesaucas.

-Leksij,mums ir jāsamierinās.Mēs nevaram viņiem likt visu dzīvi ciest.-Airisa centās nomierināt Leksiju.

-Tā pat man ir par vēlu ko glābt.-Mihaels turot rokā sulas glāzi pētīja tās saturu.

-Man arī īpaši nē,varbūt,ja es aiziešu uz slimnīcu man būs pāris mēnešu vairāk,bet kāds labums atlikušo laiku nodzīvot slimnīcā?-es piebalsojot Mihaelam sacīju.

-Bet jūs neteicāt,ka situācija ir tik kritiska.-Leksija sašutusi izsaucās.

-Es saprotu,ka jūs tikko ieradāties mūsu ģimenē,bet ir ļoti žēl,ka jūs tik ātri aiziesiet.-Ādams nopietni paveras uz mums abiem.

-Nav jau tik ātri jāatvadās,man ir vismaz vesels mēnesis.-es pozitīvi uzsmaidu visiem.

-Bet man gan nav.-Mihaels piebilst.

-Ko Tu ar to saki?-es izbīlī jautāju.

-Man ir palikušas labi ja divas nedēlas,Odrij.-viņš skumji paverās manī.

Istabā iestājās nāvējošs klusums,neviens negaidīja,ka kāds aizies tik ātri no šīs ģimenes.Visi zināja,ka reiz tas pienāks,bet neviens negaidīja,ka tas notiks pa īsto.Visi vēl nav apraduši ar domu,ka mēs esam atkal slimi un tuvojamies aizai,kurai tikt pāri nevar.

Pārējo dienu visi bija aizņemti ar savām darīšanām,tāpēc es izlēmu uzrakstīt visiem par atvadu vēstulei,arī Mihaelam,ja nu viss beigās izvēršas savādāk.Pat ja man īsti nav ko viņiem teikt,man vismaz ir jāpasaka paldies par to,ka uzņēma mani un paraksījās uz to,ka skumjas viņus piemeklēs ātrāk vai vēlāk.Pašu pēdējo es uzrakstīju Mihaelam.

''Sveiks,

Es vēlos Tev pēdējo reizi uzrakstīt pēdējo vēstuli,pat ja šo Tu varbūt nekad to neizlasīsi.Es vēlos Tev pateikties par visu ko Tu es darījis priekš manis šajos pāris mēnešos.Tu biji tas,kas iedeva mani dzīvei atkal gaismu un dzīvību.Tu rotāji manu seju ar patiesu smaidu.Tu man esi ļoti dārgs,man ir ļoti žēl,ka mūsu dzīves ir izvērtušās šādi.Būtu jau skaisti pasapņot kā būtu,ja mēs būtu kā is jaunieši.Tad visdrīzāk mēs nekad nebūtu tikušies un izdzīvojuši kopā visu ko esam piedzīvojuši.Mēs nedzīvotu šajā burvīgajā mājā ar milošu ģimeni,bet būtu skaisti,ja mēs kādreiz varētu apprecēties un veidot savu ģimeni.Sapņot nav aizliegts,bet šajā brīdī tas ir ļoti sāpīgi,jo es apzinos,ka šoreiz šos sapņus piepildīt nevar.Ja nav Tevis,tad nav manis,jo bez Tevis es savu dzīvi nevaru iedomāties.tu esi mans dārgums,mana otra puse.Es zinu tas skan nereāli,jo mēs esam tikai jaunieši ar traģiskām dzīvēm un lieliem sapņiem.Ja kaut kas mainās,neskumsti pēc manis.Mēs kādreiz atkal tiksimies un varēsim veidot savas sapņu dzīves pūkainos mākoņos.Ja Tu tici Dievam kā es ticu,tad Tu zini,ka ir iespējā mūžīgai,laimīgai dzīvei.Es ļoti ceru,ka mēs tur kādu dienu tiksimies un baudīsim dzīvi kopā.

Ar vislielāko mīlestību,

Odrija.''

Man pār vaigu noritēja asaras.Es nekad nedomāju,ka man no viņiem būs jāatvadās šādi.Es ļoti cerēju uz laimīgu,ilgu dzīvi,bet Tu nevari dabūt visu ko gribi.Es atceros,ka mana vecmāmiņa to bērnībā teica,kad es vēlējos cepumus,kas stāvēja aiz slēgtajām durvīm virtuvē.Es saprotu,ka cepumi nav tas pats kas dzīve,bet kādreiz ir jāpiekāpjas un jāļauj dzīvei rādīt tās ceļus priekš mums.Pat ja es centīšos skriet pretējā virzienā manām problēmām,tās nepazudīs.Man ir jāseņamās un jātiekas aci pret aci ar tām,jo citādāk no tām tikt vaļā nevar.Ja es šo zinātu agrāk,tad es nekad nebūtu bēgusi no savām problēmām agrāk.Ir jādzīvo tālāk,lai arī cik katram ir atlicis.