Pirms es krītu...

61.Nodaļa

Mani pamodināja troksnis Mihaela istabā.Izklausījās,ka viņš met kaut ko pret sienu.Kas būtu tāds noticis,ka agri no rīta ir jāmodina visa māja?Lēnām novilku segu no sevis un iekāpu savās pelēkajās čībiņās.Tās čībiņas ir tik pūkainas un mīkstās,ka pat negribu no viņām kāpt ārā pirms gulētiešanas.Aptinu ap sevi halātu un dodos Mihaela istabas durvju virzienā.Troksnis vēl nav mitējies,bet pirms es uzlieku roku uz roktura es sadzirdu balsis.

-Mihael,ko Tu dari?-es sadzirdu Tomija balsi.

-Es nezinu kā viņai to pateikt.-es sadzirdu viņa balsī sāpēs.Pateikt kam ko?

-Tev nekas nav jāsaka,pagaidām,labi?

-Bet nevar atstāt viņu ar nojautu.

-Gan jau ar laiku viņa samierināsies.Izturies kā parasti un aizdomas izklīdīs.

-Cerēsim,bet viņa brauc man līdzi uz slimnīcu.Kā es tur kaut ko noslēpšu?

-Mēs kaut ko izdomāsim.

-Labi,bet es iešu viņu apraudzīt.

Tajā mirklī es atrāvos no durvīm un sprintā devos uz savu gultu.Nebija laika ne čībiņas novilkt,ne halātu.Apsedzos un centos nomierināt savu elpu,lai būtu ticamāk,ka es guļu.Mirklī ,kad atverās durvis es aizveru acis.Ceru,ka nekas nenodos to,ka esmu nomodā.Soļi klusām tuvojas manai gultai līdz mirklim tie apklust metru attālumā no tās.Kāpēc viņš apstājās?

-Piedod,O!-viņš pie sevis nočukst,-es tā negribēju,lai viss beidzās.

Beidzās kas?Par ko viņš tur murgo?Ko viņš un Tomijs man nestāsta?Kāds sakars vēl tam visam ir ar slimnīcu un ārstiem?Nevar jau kaite būt tik liela.Viņš bija pilnībā vesels pirms šeit ieradās un tas nemaz nebija tik sen.Drīz vien būs tikai pagājis pirmais mēnesis kopš esam mājās.

Pēc tam es dzirdēju viņa soļus attālināmies un pēc tā durvis aizveramies.Es tur paliku guļot neziņā un bailēs.Pēdējie Mihaela vārdi mani ļoti satrauc.Nesarežģīšu viņam situāciju un slimnīcā visu laiku pavadīšu kafejnīcā ar Luisu,ja vien viņai tajā mirklī nebūs maiņa.Pēc tā es atkal izrāpos no gultas un devos uz dušu,lai nomazgātu no sevis visas sliktās domas.

Lejā es nonācu ar smaidu uz sejas,lai visi domā,ka viss ir perfekti.Virtuvē pašlaik rosās tikai Gvena viena pati.Tas arī ir dīvaini,jo Leksija vienmēr viņai palīdz un puiši parasti ap šo laiku ienāk no rīta skrējiena.Lai vai kā,visas dienas nav vienādas.

-Labrīt!-es kā saulīte starodama nostājos letes priekšā.

-Vai kāda mums te maija saulīte!Kas pa svētkiem?-Gvena iesmejas.

-Nekādi,vienkārši labi izgulējos.-es samelojos.

-Tad labi.Miegs ir pati labķā lieta.

-Pilnībā piekrītu,-es nosaku,-Nevajag palīdzēt?

-Tu varētu uzklāt galdu,jo es visu jau esmu pabeigusi.-Gvena lejot svaigo sulu krūzē atbild.

Es bez liekas kavēšanās dodos pēc šķīvjiem ko likt ēdamzālē uz galda.Šodiena varbūt ir mazliet pelēka,bet tas nenozīmē,ka man tā pelēka jāpadara visiem.Vieglāk ir smaidīt un neteikt taisnību,nekā izteikt īstās jūtas un skaidroties kāpēc viss tā.

Kad viss bija uzklāts es nospiedu zvanu un sēdos pie galda.Pēc neilga laika parādijās Ādams ar Airisu.Viņi abi apsbrieda kaut ko cītīgi un nepievērsa apkārtējiem uzmanību.Nekas,lielo cilvēku dzīve man vēl ir neizprotama.Ar mazu nokavēšanos ieradās trijotne-Leksija,Tomijs un Mihaels.Arī viņi savā starpā kau ko apsprieda līdz mirklim,kad ienāca virtuvē.Es turpināju tikai smaidīt pat ja šis rīts ir bijis dīvainākais rīts manā mūžā.

-Kāds prieks jūs šodien visus redzēt!-es priecīgi nosaku,

Par atbildi saņemu smaidus un buču uz pieres no Mihaela.Pat viņš smaidīja,bet tikai samāksloi tā pat kā es.Šī diena būs neaizmirstama ar tās dīvainībām.Brokastu laikā es vērsos pie Mihaela.

-Cikos mēs izbraucam uz lidostu?-es mierīgi pajautāju.

-Tu tiešām vēlies braukt?-uz sekundi viņa acīs parādijās bažas sajaukušās kopā ar sāpēm,bet tas drīz pazuda uz parasto zilo,mirdzošo toni.

-Es iešu Luisu satikt,ja Tev nav iebildumu.-es iesāku,-Manuprāt,nebūs interesanti klausīties ārstu padomos,kas nav domāti man.-es pasmaidu.

Tajā mirklī viņš pasmaidīja ar atvieglotu smaidu.Mihaels saskatījās ar Leksiju un Tomiju.

-Man noteikti nav iebildumu.Luisa būs tikai priecīga.-viņš pasmaida.

-Tad cikos mēs izbraucam?-es vēlreiz jautāju.

-Pēc nepilnas stundas.-Mihaels atbild.

-Labi,tad tiksimies,-es piecēlos,-Paldies pa brokastīm.-es noteicu un pazudu kāpņu virzienā.

Jāuzvelk kaut kas skaistāks,bet brīvs,jo vēlos justies ērti visu garo dienu.

-Gatava?-Mihaels jautā,kad iekāpju Taxi.

-Pat ļoti.-es iesmejos.

Mihaels tikai pasmaida un nosauc šoferim adresi.

-Kā jūties?-viņš pēkšņi pajautā.-Saki godīgi!

-Mihael.-es nopūšos.

-Es nopietni.

-Es uztraucos par Tevi,bet gan jau manas domas visu par daudz pārdomā.Tu jau tikai uz pārbaudēm brauc,vai ne?-es cerīgi jautāju.

-Jā uz pārbaudēm.-viņš novēršās un paverās ārā pa logu.

Kad viņš būs gatavs,tad gan jau viņš izstāstīt,kas viņu tik ļoti nomāc.Nepatīk līst svešās problēmās,bet man viņš pārāk daudz rūp un gribās viņam palīdzēt.Bet varbūt es nemaz nevaru viņam palīdzēt?Tāpēc varbūt viņš mani neapkrauj ar savām problēmām.