Pirms es krītu...

62.Nodaļa

Visu lidojumu Mihaels nogulēja man uz pleca.Šīs septiņas stundas bija ilgākās stundas manā mūžā.Pat pasakainais skats aiz loga mani nespēja izklaidēt.Vēl pēdējās minūtes un lidmašīna nosēdīsies.Man ļoti negribās modināt viņu augšā,pat ja man nekas cits neatliek.

-Mihael?-glaudot viņa matus es nočukstēju.

Viņš tikai sagrozījās,bet celšanās pazīmes nebija.

Es satvēru viņa roku un noskūpstīju viņu.Filmās esmu redzējusi,ka tas ir efektīvs modinātājs.Taisnība vien ir,viņš atvēra savas acis un pasmaidīja.

-Sveika skaistulīt.-viņš miegaini nodūdoja.

-Mēs esam klāt.-es pasmaidu.

Viņš vārgi pasmaidīja un piecēlās,lai dotos ārā no lidmašīnas.Tik klusu un noslēpumainu es neesmu viņu redzējusi.

Ceļā līdz slimnīcai Mihaels visu laiku pārbaudīja savu telefonu, it kā viņš gaidītu svarīgu ziņu vai zvanu.Viņa acis satraukumā šaudījās no telefonu uz ceļa,no ceļa uz telefona.Viņa kāja sāka sist nervozu ritmu pret taxi grīdu.

Es maigi satvēru viņa roku.Mihaels mazliet saspringa,bet tad atmaiga.Viņa acis ieskatījās manējās.Viņa ikdienas prieks ir pagaisis no viņa dzidrajām acīm.Tās izskatās nogurušas un mazliet apmākušās.Lai arī kas pašlaik notiktu viņa dzīvē,tas ļoti viņu satrauc.

-Viss būs labi.-es veroties viņā ar pārliecinošu skatienu sacīju.

-Un ja nebūs?-viņš ar rūgtumu jautāja.

-Nedomāsim par to.-es saspiedu viņa roku mazliet stiprāk kā zīmi,ka esmu ar viņu,lai vai kas atgadīsies un notiks.

-Nekas vairs nebūs kā agrāk.-viņš klusām nomurmināja pie sevis.

Mani pārņēma skumjas.Viņam ir zudusi ticība un man ir sāpīgi redzēt viņu ciešam.Mēs esam jaunieši un vasara tuvojās.Es gribēju izdzīvot to kā pārējie jaunieši-izklaidējoties.Bet pagaidām vasaras sākums neizskatās,ka sāksies saulaini.

Pie slimnīcas ieejas mūs sagaidīja Luisa ar mīlestības pilnu smaidu.Es steidzos viņai pretī un ietinos viņas apskāvienos.Pie Luisas es jūtos droši un pasargāta no visa pasaules ļaunuma.Mihaels pievienojās pēc brīža mūsu apskāvienam.Luisa noraizējusies paskatījās uz viņu un neko nebilda.

-Kā jums klājās?-Luisa līksmi jautāja.

-Ričmondija ir brīnišķīga,istabas ir perfektas un ģimene ir mīloša.Esmu pateicīga par tādu iznākumu.-es prieka pilna klāstīju par piedzīvojumiem Ričmondijā.

-Mihael,kā ar Tevi?-Luisa atkal noraizējusies pavērās viņā.

-Viss ir brīnišķīgi,kā jau Odrija teica.-viņš pasmaida.

-Prieks dzirdēt,ka jums iet brīnišķīgi.-viņa pasmaida,-Odrij?

-Jā?-es pievēršos Luisai.

-Ja jau esi šeit ieradusies,Tu arī varētu uztaisīt pārbaudi,lai pēc nedēļas Tev nav jābrauc atkal.-Luisa ierosina.

-Jā,tas būtu jauki.Vismaz būs kā aizpildīt savu laiku,kamēr Mihaels būs savās pārbaudēs.-es viegli pasmaidu un satveru Mihaela roku.

Mihaels to nebija gaidījis un mazliet atraujās.Tas mazliet aizvainoja mani,bet es to neizrādīju.Luisa arī laikam bija redzējusi to,bet neko neteica.

-Odrij,uzgaidīsi mani savā palātā?Es aizvedīšu Mihaelu uz viņa pārbaudēm.

-Protams,Luisa!Nav problēmu.-es pasmaidu un dodos pro no abiem pat neatvadoties no Mihaela.Pašlaik nejūtos,ka varu viņam palīdzēt.Nav viegli būt viņam par atbalstu,ja viņš atgrūž mani līdz ko viņam paliek sliktāk.