Pirms es krītu...

47.Nodaļa

Kad es apgriezos es nezināju ko teikt.Manā priekšā stāvēja Mihaels.Nopietni?Vai arī es sapņoju?Es necerēju viņu redzēt vēl veselas trīs dienas.Kad biju atgavusies no šoka es apkritu viņam ap kaklu.

-Tu esi šeit.-es čukstēju.

-Esmu šeit un nekur neiešu.-viņš man atčukstēja.

Tā mēs tur nostāvējām ilgu laiku,jo no apskāviena mūs iztraucēja Leksija.Ieraudzījusi mūs viņa izskatījās atvieglota.

-Es jau domāju,ka kāds Tevi nolaupīja.-Leksija mierinādama sevi sacīja.

-Nolaupīja jau arī.-es smaidot sacīju pavērusies uz Mihaelu.

-Mihael?Ko Tu te dari?Kur ir Tomijs?-Leksija pārsteigti jautāja.

-Tomijs ir mājās.Viņš gribēja atpūsties pirms satiek jūs abas.-viņš smaidot sacīja.

-Tevi izlaida ātrāk?-Leksija jautāja.

-Nē,mani izlaida laikā.Es vienkārši turēju noslēpumā,ka būšu ātrāk,lai pārsteigtu jūs un izskatās,ka man ir izdevies.-viņš iesmejoties stāstīja.

-Nu labi.O,Tev ir partneris.Tagad ejam dejot.-Leksija sacīja un devās uz ieejas pusi.

-Pēc Tevis.-viņš smaidot teica.

-Paldies.-es smaidot atbildēju un iegāju iekšā pa durvīm.

Es aizvedu viņu līdz mūsu galdiņam un iepazīstināju viņu ar pārējiem.Džūdija izskatījās pārseigta,bet smaidīja cik sirsnīgi vien spējā.pēc tam viņa pienāca pie mums.

-Kāds prieks satikt tevi dzīvē.Esmu diezgan daudz par Tevi dzirdējusi.-Džūdija smaidot pastiepa pretī roku.

Mihaels saņemdams viņas roku pasmaidīja un paskatījās ar mani.-Man arī prieks...-viņš iesāka.

-Džūdija.-viņa smaidot sacīja.

Mihaels smaidot tikai pamāja un atkal pievērsās man.

-Vai varu lūgt Tevi uz deju?-viņš jautāja.

-Labprāt,bet es neprotu.-es klusām atbildēju.

-Nekas,es Tev iemācīšu.-viņš teica saņemdams manu roku un vesdams uz dejas plača.

Visas dejas mēs nodejojām nerunājot.Kādreiz ir labi,ja arī Tu paklusē.Galvenais,lai blakus ir cilvēks,kurš Tev ir ļoti svarīgs,tad klusums ir ļoti patīkams.Nespēju vēl noticēt,ka Mihaels ir šeit.Tagad es noteikti esmu laimīgākā meitene uz pasaules.Man tagad ir viss,ko man vajag.neko pielikt,neko atņemt.