Pēdējais Gads

1.

Raitā solī gāju uz skolas ieejas durvīm. Tas diezcik raiti nepadevās, jo ietve bija noklāta ar slidenu sniega kārtu. Pēc minūtes biju aizkārpijusies līdz skolas durvīm un nedroši satvēru durvju sudrabaino rokturi.
Ieejot skolā neredzēju nevienu pasniedzēju vai skolnieku.
"Nu bet protams kurš normāls cilvēks skolā ierodas pusstundu par agru?" dusmīgi domāju. "Tēvocis Teds saņems par to ka mani steidzināja."
Veljoprojām īgņodamās devos meklēt lietvedības kabinetu kurā man bija jāsaņem stundu saraksts un skolas plāns, kā arī jāpierāda savu ierašanos uz skolu.
"Kur tas ir?" skaļi pateicu, kaut gan zināju ka mani neviens nedzird.
"Ko tu meklē?" man aiz muguras atskanēja balss sabiedējot mani.
"Lietvedības kabinetu" apstulbusi pagriezos balss virzienā un ieraudziju sava vecuma bruneti.
"Nāc! Es parādīšu ceļu. Un starpcitu mani sauc Nina." brunete enerğiski pastiepa pretī roku sveicienam.
"Prieks iepazīties. Mans vārds ir Adele." nedroši pastiepu roku lai atbildētu sveicienam. Nina manu roku satvēra ciešā rokasspiedienā.
"Ejam." Nina sāka virzīties tālāk pa gaiteni. "Mēs visticamāk būsim vienā klasē." viņa viszinīgi piebilda.
Tagad kad pirmā mirkļa pārsteigums bija pazudis atļāvos nopētīt Ninas augumu. Viņai bija kastaņbrūni, vidēja garuma, biezi mati, ideāls augums un sārtas biezas lūpas. Mugurā viņai bija krēmkrāsas džemperis un džinsi. Visā visumā viņa izskatijās satriecoši labi. Sajutu nelielu skaudības dūrienu pakrūtē.
Izskats jau var maldināt, bet pagaidām viņa nebija izdarijusi neko nepareizu. Taču visvairāk mani pārsteidza Ninas nevērība, ja to varētu tā nosaukt. Viņu nemaz neiteresēja tas no kurienes es esmu un kādēļ es atrodos šeit.
"Drīz būsim klāt. Tev ir visi vajadzīgie dokumenti?" Nina prasija.
"Nu it kā jā. Cerams." atbildēju.
"Cerība mirst pēdējā." ar žilbinošu smaidu sejā Nina teica.
"Nu ja...." skaļi teicu. "Tikai manā gadijumā cerība ir sen mirusi un aprakta" nodomāju.
"Labi nerādi tik skumju ğīmi. Nāc iesim iekšā!" Nina palaida mani pa priekšu.