Pēdējais Gads

51.

"Bija forši, esmu mājās." Apmērām šādu īsziņu aizsūtiju draudzenēm, mūsu kopējā sarakstē, jo viņām vajadzēja detalizētu ziņojumu par manu un Harija ne-randiņu. Apzinājos, ka ar vienu teikumu viņām nepietiks, bet bija apnicis par katru savu soli atskaitīties.
Sēdēju uz pufa, ko man šodien bija nopircis tēvocis, un turēju klēpī kaķi, kurš ik pa brīdim izlaida nagus, iedurot tos manā augšstilbā.
Telefons atkal novibrēja un es paskatijos ekrānā. Ziņa no Tonijas.
"Jūtu romantiku jau no tavas sms. :D" vēstija Tonijas ziņa.
Kā atbildi aizsūtiju emoji ar izbolītām acīm.
Pievērsos runcim, kurš neapmierināts, ar to ka es viņu vairs nepaijāju, ieņurdējās. Kādēļ Silvija un Teds bija paņēmuši kaķi un ļāvuši man tam pieķerties, zinot, ka nu jau mazāk nekā 10 mēnešiem es vienalga došos prom?
Nekad neesmu sapratusi, ko tieši mani vecāki domāja, kad testamentā iekļāva noteikumus pēc kādas kārtības par mani rūpējas radinieki. Katru gadu pārvācoties uz citu pilsētu, es nespēju iegūt patiesus draugus, kaut gan nekad nebiju izjutusi vajadzību pēc tiem.
Negaidīti, atkal novibrēja telefons. Pienākusi ziņa no Kaileba. Ko viņam atkal no manis vajag...
"Ceru, ka atceries par mūsu norunu?" Sastingu un truli blenzu uz ekrānu. Nevēlējos atbildēt, jo tāpat Kailebs redzēs, ka es ziņu esmu izlasijusi.

...

Ar mocekļa izteiksmi sejā aplūkoju savu atspulgu gaiteņa spogulī. Kailebs bija licis sapucēties, bet es par spīti biju uzvilkusi drēbes, kurās izskatijos pēc bezpajumtnieka.
"Vienalga." teicu un sabužināju savus jau tā nekārtīgos matus.
Silvija un Teds domāja, ka visu dienu pavadīšu pie draudzenēm, bet draudzenes, ka visu dienu būšu prom no pilsētas pie radiem.
Izejot no mājas manā sejā ietriecās auksta vēja brāzma, liekot zosādai uzmesties uz visām neapsegtajām ķermeņa daļām.
Ilgi nebija kā muļķei jāstāv, kad dzirdēju blakus nošņirkstam akmeņus zem riepām.
Atvēru Rovera durvis un paskatijos uz Kailebu cenšoties izprast viņa sejas izteiksmi novērtējot manu izskatu.
Emocionāls kaleidoskops. Dusmas nomainija aizkaitinājums, tad pārsteigums un visbeidzot uzjautrinājums.
"Labi. Man patīk."viņš teica un iedarbināja motoru.
Pat negrasijos atbildēt, mana taktika bija nerunāt, lai viņš saprastu, ka es neesmu šeit lai viņu izklaidētu.
Pieliecos tuvāk stiklam un ērti iekārtojos džipa sēdeklī.

...

Mani pamodināja Rovera skaļā monotonā motora apstāšanās. Biju iemigusi un tagad atrados jau pazīstamās "pils" pagalmā.
Šoreiz apkārtne nebija tik vienmuļa, visapkārt bija daudz mašīnas.
Kāds izdomājis rīkot viesības? Jautāju pati sev un paskatijos lejup uz savu viesībām nepiedienīgo izskatu.
"Vienalga."skaļi teicu, vienalga bija kļuvis kā mantra.
Tūlit pat arī nožēloju savu iztekumu ko biju plānojusi paturēt pie sevis.
"Ko tu teici?" Kailebs prasija savelkot biezās uzacis.
Neatbildēju.
"Kas tev kaiš?" viņš prasija.
"Nekas, tikai reizēm mokos ar šizofreniju."šoreiz nolēmu atbildēt, tikai lai redzētu kā Kaileba sejā iegulst šoka izteiksme. Apspiedu velmi izplūst skaļos šizofreniskos smieklos.

Gribētu lai kāds izsaka domas par šo un neaizmirstiet nospiest ☆ ja patika. :)