11.

433 54 1
                                    

Samaksājām un devāmies ārā lai brauktu mājās. Tonija izlaida mani tieši mājas pagalmā.
"Paldies! Atā!" izkāpu no mašīnas un pamāju meitenēm.
Iegāju mājā un novilku virsdrēbes.
"TĒVOCI TED! TANTE SILVIJA! ESMU MĀJĀS!" saucu.
Iegāju virtuvē, Silvija mazgāja traukus un Teds mēğināja salabot veco radio.
"Sveiki!"
"Sveika! Kā gāja?" Silvija prasija.
"Normāli. Man ļoti patika. Iešu augšā mācīties" teicu.
"Labi, tikai mēğini nenokavēt rīt." tēvocis Teds teica un pasmējās.
"Centīšos."ar smaidu uz lūpām teicu un gāju augšā uz istabu, pa ceļam uzmanīdamās lai neatsistu kāju pret kumodi.
.....
No rīta pamodos laicīgi. Izrāpos no gultas, sataisiju matus un devos meklēt drēbes. No lielā skapja dzīlēm izmakšķerēju džemperi ar kaķu sejiņām un savus iemīļotos džinsus. Biju gatava skolai.
Nokāpu lejā uz virtuvi. Tēvocis un tante vel nebija pamodušies, tāpēc nolēmu viņus pārsteigt ar brokastīm.
Atvēru ledusskapi lai noskaidrotu ko varu pagatavot, taču pamaniju pedantisku kārtību. Laikam nebūtu prātīgi jaukties Silvijas valstībā, tādēļ pagatavoju kafiju un apsēdos pie galda. Pēc neilga brīža virtuvē ienāca Silvija.
"Labrīt!"
"Labrīt!" es atbildeju.
"Brokastis būs pēc neilga brīža." Tante teica. "Šodien uz skolu tevi vedīšu es. Tedam ir brīvdiena tāpēc viņš vel guļ."
Brokastis bija izcilas, es nomazgāju traukus. Pēc tām Silvija mani aizveda uz skolu.
...
Trenere Gārsone lika mums noskriet iesildīšanās apļus un pēc kārtas izpildīt iesildīšanās vingrinājumus. Tad mūs nostādīja kolonnā. Laikam būs stafetes, jauki. Vismaz nekas pāros. Bet tad Gārsone no noliktavas izstūma ratiņus ar basketbola bumbām.
Nē, es nespēju tām pieskarties, tās pārāk atgādina tēvu, par daudz atmiņu. Mans tēvs profesionāli spēlēja basketbolu, tā bija viņa kaislība, kuru viņš "pielipināja" arī man. Jutu kā acīs sariešas asaras.
"Nē. Adele tu būsi stipra." pati sev atgādināju.
Paņēmu vienu no oranžajām bumbām un no tuvākās līnijas mēğināju trāpīt to grozā. Sanāca. Neslikti, nodomāju un atkāpos vel. Metu. Trāpiju. Metu. Trāpiju. Un tā aizrāvos līdz nonācu līdz centra līnijai. Sagatavojos metienam, izmetu un bumba ar līdzenu trajektoriju ielidoja grozā. Triumpfā pacēlu gaisā rokas.
Dzirdēju kādu sev aiz muguras applaudējam.

Pēdējais Gads Dove le storie prendono vita. Scoprilo ora