Pēdējais Gads

7.

"Tieši tā" paziņoju.
"Tu vari necensties slēpt savu vārdu, Adele Džounsa. Šeit to tāpat zin visi."Evans skatoties uz mani teica "Kādēļ tu esi šeit?" viņš jautāja.
"Nesapratu..."atbildēju skatoties viņam acīs. Ārprāts cik tās skaistas...
"Kādēļ tu esi pie direktores?"manu apcerīgo domāšanu pārtrauca Evana jautājums.
"Aaa... Skaidrs. Tā gadijās ka es nokavēju stundu sākumu jau otrajā dienā. Nebiju domājusi ka tas ir TĀDS pārkāpums. Visās skolās kurās esmu mācijusies iepriekš par kavēšanu nevienu neveda pie direktores."teicu neatlaižot acis no Evana.
"Neuztraucies, Topsone parasti tā dara.Viņa visus jauniņos par nenozīmīgu pārkāpumu sauc pie sevis. Domāju ka nekas vairāk par smadzeņu "skalošanu" tev nebūs." Evans teica.
"Viņa lasīs man lekciju par labu uzvedību?"teicu un Evans apstiprinoši pamāja ar galvu. "Sasodīts..."lamājos.
"Jā parunāsim par to vēlāk. Piezvaniet man..." pēkšņi mūsu sarunu pārtrauca Tompsone kura kopā ar pasniedzēju iznāca no kabineta. "Prieks ka neesat aizmukuši, nāciet iekšā. Abi."
Ieejot direktores kabinetā viņa man un Evanam lika apsēsties ādas dīvānā. Dīvāns bija šaurs un mūsu rokas saskārās. Nespējot izturēt vieglo pieskārienu savai plaukstai, sakrustoju rokas klēpī.
"Tātad sakarā ar to ka man nav daudz laika, nolēmu šoreiz labas uzvedības pamatprincipus pastātīt jums abiem reizē....." direktore sāka, bet es neklausijos. Es biju pārņemta ar domām par sarunu ar Evanu. Smadzeņu racionālā puse teica ka man nevajadzētu par viņu domāt, jo tāpat tur nekas nesanāks. Bet smadzeņu nesaprātīgā puse domāja par to cik Evans ir skaists un cik melodiska ir viņa balss.
"Es domāju ka Adele var iet prom." kā caur ūdeni dzirdēju Tompsoni sakam. Prom! Es ātri piecēlos un izgāju no kabineta, atstājot Evanu divatā ar Tompsoni. Paskatijos pulkstenī, man vēl bija nedaudz laika. Aizgāju līdz savam skapītim, noliku mantas un devos gaidīt stundu pie nākamā kabineta.