Pēdējais Gads

41.

Pirmdienas rīts pienāca negaidīti ātri, gribējās ierušināties spilvenos un nelīst ārā no gultas.
Beidzot negribīgi izlīdu no silto segu midzeņa un aizkārpijos līdz skapim. Izvilku saplēstos džinsus un džemperi, uzvilku zeķes ar kaķīšiem un biju gatava stāties pretī pasaulei.
Šorīt man pakaļ brauca Harijs, bijām salabuši. Kailebs nebija rakstijis un nebiju arī viņu redzējusi, cerams, ka viņš nebija noskaidrojis kurš piegānija viņa pagalmu. Bija nedaudz bail, bet Kaileba reakcija Tonijas video bija tā vērta.
...
Diena pagāja ātri, atnākot mājās Silvija aizsūtija mani uz veikalu un tad nu es tagad krāmēju pilnu grozu ar pirkumiem.
Blenšana un sačukstēšanās skolā sāka lēnām aprimt, žurnālisti arī kaut kur paklīda. Tas varētu būt dēļ tā, ka vairs pa skolas gaiteņiem neklīdu vienatnē, man vienmēr blakus bija Nina, Tonija vai Harijs, vai viņi visi kopā. Pusdienās pie mūsu galdiņa bija pievienojušies Bens, Freds un Harijs. Nedaudz mulsināja burzma kāda apkārt valdija patstāvīgi, bet jāatzīst, ka tā bija patīkamāka par vienatni.
Devos ārā no veikala. Apkārt valdja neliela krēsla, kura apkārtni vērta spocīgu. Devos mājās un pāc brīža konstatēju, ka man kāds seko. Pagriezos, tur bija Kailebs.
"Sveika."viņš teica un es apstājos.
"Am, Sveiks?"biju visnotaļ pārsteigta.
"Man ir pāris lietas ko tev teikt." draudzīgums kuru viņš izrādija pagājušo nedēļ bija izzudis no viņa balss.
"Klāj vaļā..."nočukstēju, biju nobijusies.
"Man ir ieraksts, ar to ko jūs izdarijāt sestdien. Es to varētu aiznest uz policiju un ielikt tevi un tavus draugus ķurķī."viņš teica.
"Ko tu gribi?"prasiju.
"Tevi. Precīzāk braukt velreiz mūsu neīstenotajā izbraucienā. Ar noteikumu, ka tu nevienam par to nesaki."viņa balss tonis lika man sastingt šausmās. Noliedzoši papurināju galvu.
"Kā vēlies. Policijas iecirknis ir diezgan tuvu..."Kailebs teica un pagriezās lai ietu prom.
Mirkli stāvēju sastingusi, nespēju izlemt. Es nedrīkstēju izraisīt draugiem nepatikšanas, bet es arī negribēju ar Kailebu neko kopīgu.
"Pagaidi."Es teicu.