Iegāju mājās, noliku drēbes un devos taisnā ceļā uz virtuvi, no kuras bija dzirdamas radio skaņas. Gaisā bija jūtama ceptas vistas smarža. Mmmm...
Virtuvē kā vienmēr bija tante, viņa nestrādāja, tādēļ vienmēr bija mājās.
"Sveika!" teicu Silvijai.
"Kā tu tik ātri atnāci?"viņa jautāja.
"Mani atveda Harijs. Kur Teds?"
"Aizņemts darbā, ēdīsim kad viņš atbrauks. Atvaino ka neatbraucām tev pakaļ...."Silvija teica.
"Nekas, es iešu mācīties." norādiju ar roku uz kāpnēm. Paņēmu banānu no augļu groza kas stāvēja uz virtuves galda un uzmanoties no priekšnama kumodes, devos uz savu istabu.
Nespēju koncentrēties darbam, domas bija pārņemtas ar to, ko man rīt teikt Harijam. Viņš noteikti prasīs iemeslus velreiz. Es taču nevarēju nepazīstamam cilvēkam atstāstīt savu dzīvi? Turklāt būtu sarežğīti viņam visu paskaidrot īsi. Nolēmu ka centīšos nemelot, bet neteikt personīgas detaļas.
Jāpievēršas mājasdarbiem. Kādēļ es vispār taisos viņam ko teikt un kādēļ man vajadzēja piekrist braukt kopā? Viņš taču ir svešinieks.
Saķēru galvu rokās. Es vairs nevaru sev melot. Adele aizmirsti, lai ko tu darīsi visi pēc gada tevi aizmirsīs. Sabruku uz rakstāmgalda asarās.
.......
"Paldies, bija garšīgi!" teicu un piebīdiju krēslu pie ēdamgalda. Novācu traukus un devos tos nomazgāt.
"Ļauj man." Silvija pabīdija mani nost no izlietnes.
"Am.. Rīt mani nevajadzēs vest uz skolu.." teicu.
"Kādēļ?" Teds prasija.
"Nu..mani uz skolu vedīs Harijs."neveikli teicu.
"Labi"
.......
Ierausos mīkstajos pēc veļas pulvera smaržojošajos palagos un centos aizmigt. Pagriezos uz muguras virpinot bizē sapītos, slapjos matus. Joprojām domāju par Hariju. Man jau bija radies plāns ko viņam teikt, bija jāpieturas pie tā un tad viss būs labi.
Tā arī aizmigu sapņojot par Hariju.
YOU ARE READING
Pēdējais Gads
RomanceAdele katru gadu maina savu dzīvesvietu. Tāda bija viņas vecāku pēdējā vēlēšanās, to nepildot viņa zaudēs mantojumu. Viņa nedrīkst ielaist kādu savā dzīvē, jo pēc gada būs jāšķiras uz nesatikšanos. Vai Adele atteiksies no mantojuma? Vai nauda tomēr...
