Harijs bija atbildējis apstiprinoši. Mēs rīt iesim ēst saldējumu uz kafeijnīcu parkā. Mēs, tas skanēja dīvaini. Iedomājos, ka varbūt kādreiz es un Harijs tiešām būsim mēs. Jutu, ka no šādas domas nosarkstu.
Tagad gulēju savā gultā un vēros mazajās lampiņās kuras biju sakārusi pie griestiem. Man uz vēdera gulēja kaķis, kas spītīgi atgriezās uz vēdera katru reizi kad mēğināju viņu nogrūst.
Problēmas ar Kailebu likās tik tālas, šķita, ka sestdienu pie viņa esmu nosapņojusi, bet ieraugot viņa izaicinošo skatienu skolā, sapratu, ka pa dienu vel neesmu sākusi sapņot.
...
"Sveika!"teica Harijs un pienāca man klāt. "Sorry, ka nokavēju."
"Viss labi. Kur ejam?"piecēlos no soliņa uz kura biju pavadijusi 10 minūtes un saliku aukstās rokas virsjakas kabatās.
"Izskatas, ka tev ir auksti. Tādēļ saldējums atkrīt."Harijs teica un pastiepa pirkstus, lai noteiktu mana deguna temperatūru. "Auksts. Iesim dzert tēju." viņš teica un izvilka manu roku no kabatas un satvēra savējā.
"Tev ir ļoti siltas un maigas rokas."teicu un tūliņ pat teikto nožēloju un nosarku.
"Taču tavējās ir aukstas kā līķim."smējās Harijs.
"Tagad atkal tu sāksi smieties par mani?"nenopietni teicu.
"Adele Mērija Džounsa, es nespēju tavā klātbūtnē būt nopietns." Harijs teica ar iešķību smaidu savā apburošajā sejā.
"Ak tā?, Harij Eduard Blekvel. No kurienes tu zini manu otro vārdu?" Nespēju novaldīt smaidu un ziņkāri.
"Šķiet, Mērij, ka mums abiem ir izcilas stalkošanas prasmes."teica Harijs un es nolēmu viņu iebukņīt.
YOU ARE READING
Pēdējais Gads
RomanceAdele katru gadu maina savu dzīvesvietu. Tāda bija viņas vecāku pēdējā vēlēšanās, to nepildot viņa zaudēs mantojumu. Viņa nedrīkst ielaist kādu savā dzīvē, jo pēc gada būs jāšķiras uz nesatikšanos. Vai Adele atteiksies no mantojuma? Vai nauda tomēr...
