Pēdējais Gads

37.

Iebraucām skolas stāvvietā, Keilebs noparkoja mašīnu vienā no brīvajām vietām, blakus brīvu vietu nebija, tāpēc radās iespēja izvairīties no Harija.
Kopā ar Kailebu gājām cauri skolas gaitenim, tikai tagad pamaniju, ka meitenes uzlūko Kailebu ar apbrīnu un ķiķina kad viņš ir tuvumā. Bet bija jau uz ko skatīties, izteikti vaibsti, biezas lūpas, karameļu brūni mati un muskuļots augums. Nosarku un novērsu skatienu, kad sapratu, ka Kailebs skatās pretī.
Cilvēki uz mani blenza tikpat stipri cik piektdien, zināju, ka ilgi to neizturēšu. Nina un Tonija nebija skolā un no Harija es veiksmīgi izvairijos, neejot uz treniņiem.
...
Visu atlikušo nedēļu pa skolu klīdu kā rēgs. Neviens mani nedzirdēja un neievēroja, brīžiem gan bija dzirdamas tādas piezīmes kā psihopāte, muļķe, un citas. Tās bija radušās žurnālistu dēļ, nebiju sniegusi nevienu interviju, tādēļ tie rakstija savas versijas, par kurām es smējos vairāk nekā par jokiem avīzes joku sadaļā.
Dīvaini, bet man bija iepatikusies manis ignorēšana, jutos kā atgriezusies vientulībā, kurā biju dzīvojusi kopš vecāku nāves. Tā bija vieta kurā es iederējos. Visas ilūzijas par draudzību ar Ninu un Toniju bija jau sen zudušas.
Kailebs piedāvāja doties izbraucienā. Tēvocis negribēja piekrist un arī Silvija, viņš taču esot nelieša dēls.
Man bija vienalga, es piekritu piedāvājumam un tagad stāvēju ārā gaidot viņu atbraucam.
Viņš atbrauca, bet līdz ar viņu atbrauca arī Harijs. Viņi abi izkāpa no savām mašīnām un nāca manā virzienā.
"Adele, nāc!"teica Kailebs un satvēra manu roku.
"Neej pie viņa, tu nezini ko viņš tev jau ir izdarijis un ko vel izdarīs." Arī Harijs satvēra manu roku.
"Laid viņu! Maita!" Kailebs nikni teica.
"Es neesmu maita, tu meli!" kliedza Harijs un uzbruka Kailebam.