Pēdējais Gads

35.

"Labrīt!"teicu meitenēm, kad apsēdos solā. Viņas neatbildēja, tikai saskatījās ar dīvainiem skatieniem.
"Kas jums visiem šodien ir?" prasiju, viņas turpināja nerunāt. Lieliski, pat manas draudzenes nerunā ar mani, kur nu vel Harijs, kas atkal neatbrauca man pakaļ. Arī tēvocis no rīta bija nerunīgs un Silvija izturējās, tā it kā gribētu mani pasargāt. Nolēmu, ja gribēs tad sāks runāt.
Bet viņas nerunāja, starpbrīdī mani nepagaidija un neatbildēja uz īsziņām. Bet pats dīvainākais bija tas, ka atkal bija atsākusies blenšana skolas gaiteņos. Bet par ko?
Iegāju vienā no skolas tualetēm lai pārliecinātos, ka manā izskatā viss kārtībā. Viss taču bija labi.
Nomazgāju rokas un noslauciju tās salvetē, kad jau gribēju to mest miskastē, ieraudziju miskastē avīzi ar savu bildi. Nenoturējos un izvilku avīzi no miskastes.
"Adele Džounsa, mirušās reinkarnācija vai izcili laba aktrise" vēstīja vietējās avīzes pirmās lapas virsraksts. Ātri pārlaidu acis rakstam, tajā bija rakstīts pilnīgi viss ko stāstiju Harijam, burtiski vārds vārdā. Nebija ilgi jādomā kurš informāciju nodevis avīzei.
Harijs mani bija nodevis! Draugi... Pff, no manis viņam vajadzēja tikai informāciju nevis draudzību, bet es, muļķe, uzķēros.
Noskanēja zvans, bet mani tas neuztrauca. Skatijos savā spoguļattēlā un sapratu, ka mana labi slēptā dzīve ir beigusies.
...
Biju ceļā uz mājām, cerams, ka Silvija un Teds vel nebūs noslīkuši mediju jūrā un gribēs ar mani runāt.
Nobastoju visas atlikušās stundas, jo negribēju atkal sajust kā uz mani blenž.
Mājās neviena nebija, tikai Fēlikss. Viņš mani sagaidija priekšnamā un pavadija arī istabā, kurā es atļāvu izspraukties ilgi apspiestajām asarām.