Pienāca ilgi gaidītais pirmdienas rīts. Nedēļu nebiju satikusi draudzenes un Hariju. Protams, bija forši neiet uz skolu, bet nebija forši nesatikt draugus.
Stāvēju pie sava spoguļa un no melnā hoodija lasiju nost pelēkās kaķa spalvas. Kopš mums ir Fēlikss, spalvas ir visur, tas mani nedaudz sāk kaitināt.
Paēdu brokastis, paņēmu somu un uzvilku botes, un biju gatava gaidīt Hariju.
Pārkāpjot mājas slieksnim, cerēju, ka šī būs pavisam normāla nedēļa. Nekāda Kaleba, nekādu dīvainību, cerēju uz ierasto rutīnu.
Spārdiju akmentiņus uz ietves un gaidiju Hariju. Nebiju viņu satikusi kopš ne-randiņa, kā es to dēvēju. Nedaudz bija bail no tiem taureņiem, kuri pamodās vēderā, katru reizi esot viņam blakus. Centos izjūtas apspiest, bet lai arī kā pūlētos nekas nesanāca.
Pamaniju Harija mašīnu jau pa gabalu, viņš piebrauca man klāt un caur atvērto logu veltija vienu no saviem žilbinošajiem smaidiem.
"Čau!"atbildēju viņam ar tikpat, cerams, žilbinošu smaidu un iesēdos pasažiera sēdeklī.
"Tu jau esi vesela? Vai ap tevi ir jaizveido karantīnas zona?"Harijs smejoties teica.
"Uzliec labāk sejas masku."izboliju acis un parādiju mēli, izsaucot no puiša puses smieklu vilni. "Skaties uz ceļu un beidz smieties."centos izskatīties nopietna, bet spriežot pēc Harija smieklu pastiprināšanās, man tas īpaši neizdevās. Iedunkāju viņu un pievērsos skatam aiz mašīnas loga. Harijs turpināja ķiķināt.
"Nu kas tev šodien ir?"prasiju.
"Tu vienkārši esi tik smieklīga kad dusmojies."puisis atbildēja. Izboliju acis.
Puiši cittreiz ir tik katinoši.
YOU ARE READING
Pēdējais Gads
RomanceAdele katru gadu maina savu dzīvesvietu. Tāda bija viņas vecāku pēdējā vēlēšanās, to nepildot viņa zaudēs mantojumu. Viņa nedrīkst ielaist kādu savā dzīvē, jo pēc gada būs jāšķiras uz nesatikšanos. Vai Adele atteiksies no mantojuma? Vai nauda tomēr...
