Ar tēvoci braucām uz mājām. Slimnīca bija uzdzinusi ēstgribu, tādēļ cerēju, ka netiksim sastrēgumā lai ātrāk tiktu mājās pie Silvijas debešķīgā ābolu pīrāga.
Dungoju līdzi nepazīstamai dziesmai, kura skanēja no radio. Garastāvoklis bija uzlabojies par 360 grādiem, tiklīdz biju tikusi ārā no slimnīcas. Necietu slimnīcas, pārāk daudz sliktu atmiņu.
Atvairiju nelabās domas un paskatijos pa logu. Mana laika izjūta vēstija, ka mums būtu jābūt tuvu mājām, taču skats aiz loga bija pilnīgi nepazīstams.
"Ted? Kur mēs esam?" apjukusi skatijos pa logu un meklēju ko pazīstamu. Ceļš kļuva arvien nomaļāks un ceļmalu mājas nomainija mežs.
"Tas būs pārsteigums..."tēvocis mīklaini teica.
"Mani biedē pārsteigumi."biju apjukusi, tēvocis nebija īpaši slavens ar pārsteigumiem. Cerēju, ka tas nebūs nekas grandiozs, man nepatika ja kāds manis dēļ pūlējas.
"Tev taču patika dzivnieki un nebija alerğija?"tēvocis prasija.
Neveikli iesmējos.
"Nē. Dzīvnieki man patīk un tie man neizraisa alerğiju."teicu
"Tad labi." Teds atvieglots teica.
Uz kurieni viņš mani ved? Uz lauku fermu vai ārpilsētas zooloğisko dārzu? Dīvaini.
Pēkšņi nogriezāmies uz meža ceļa. Visapkārt ceļam pletās meži un koki bija klāti ar sniegu. Jutos kā pasaku valstībā, trūka tikai nedaudz mağijas.
Pēkšņi mežs beidzās, atklājot klajumu. Klajumā bija māja un saimniecības ēkas. Tipiska lauku ferma.
Iebraucām pagalmā un izkāpām no mašīnas. Mūs sagaidija sieviete, par kuras briedumu liecināja viscaur sudrabbaltie mati.
"Sveiks Ted! Es jau tevi sen gaidiju!" teica sieviete un apķēra Tedu.
"Sveika, Gledisa! Mēs aizkavējāmies slimnīcā" teds paskaidroja. "Ā. Gledisa šī ir Adele, Adele - Gledisa." tēvocis mūs iepazīstināja.
"Prieks iepazīties." teicu un paspiedu Gledisas roku.
"Abppusēji. Nāciet viņš jūs jau gaida!" Gledisa mūs steidzināja.
Viņš?! Dīvaini...
Gledisa mūs ieveda savā mājā un norādija uz dīvānu. Tur gulēja kaķis? Bet varbūt kaķene, nebiju veterinārs lai spriestu par dzimumu.
"Nāc!" Teds mani vilināja pie kaķa.
Piegāju tuvāk un dzīvnieciņa kažokā pamaniju kaķēnu. Skaidrs, uz dīvāna ir kaķene, kura pēkšņi sargājoši iešņācās. Pakāpos nostāk.
Gledisa paņēma rokās kaķēnu un sniedza to man.
"Cik es saprotu tu tagad būsi viņa jaunā "mamma"."
Neveikli satvēru to rokās, mazais, pelēkais mincis manī lūkojās ar zilām ačtelēm. Biju iemīlējusies viņā jau tagad...
"Tēvoci, vai es drīkstu viņu paturēt?" prasiju.
VOUS LISEZ
Pēdējais Gads
Roman d'amourAdele katru gadu maina savu dzīvesvietu. Tāda bija viņas vecāku pēdējā vēlēšanās, to nepildot viņa zaudēs mantojumu. Viņa nedrīkst ielaist kādu savā dzīvē, jo pēc gada būs jāšķiras uz nesatikšanos. Vai Adele atteiksies no mantojuma? Vai nauda tomēr...
