Pēdējais Gads

27.

Harijs atveda mani mājās. Visu ceļu tik pat kā nerunājām, viņu kaut kas bija nomācis. Kad jautāju, viņš teica, ka viss kārtībā. Dīvaini.
Tagad sēdēju pie vakariņu galda un pa šķīvi bakstiju pupiņas. Harija sliktais garastāvoklis bija nomācis arī mani.
"Adele?" Silvija mani uzrunāja. "Rīt pēc skolas būs jābrauc noņemt šuves."
"Tiešām? Tik ātri?" brīnijos. Pārsienot brūci biju pamanijusi, ka zilums palicis zaļganāks un brūce nogludinājusies. Tikai tās galā varēja pamanīt nelielu, zilu medicīniskā diega galiņu.
"Jā. Es pazīstu to medmāsu kura tevi aprūpēja. Viņa teica ka nekas īpašs tev tur nav." Silvija paskaidroja.
"Lieliski varēšu ātrāk tikt uz trenniņiem." jaunumi uzlaboja manu garastāvokli. Pateicos, novācu traukus un devos uz savu istabu.
......
"Viss būs labi, nedīdies." teica tēvocis kamēr sēdējām slimnīcas uzgaidāmajā telpā.
Gaidījām rindā lai noņemtu manai nabaga rokai šuves. Biju nenormāli uztraukusies, uztraukums mani nomāca ikreiz kad bija jāiet pie ārsta. Viss sākas ar uztraukumu un tad pāriet bailēs, tās ir no tā laika kad pēc avārijas gulēju slimnīcā un cīnijos par savu dzīvību.
"Adele Džounsa!"no kabineta iznāca medmāsa un nosauca manu vārdu.
"Es!" pavicināju roku.
"Nāc iekšā!"
Iegāju vidēji lielā, sterili baltā, pēc dezifikcijas līdzekļa smaržojošā kabinetā.
Medmāsa norādija uz krēslu pie galda. Apsēdos.
Viņa aizpildija dažus dokumentus.
"Tu šeit esi viena?" viņa jautāja.
"Nē kopā ar tēvoci." atbildēju.
"Viņš ir tavs aizbildnis? Vai varu dot parakstīt dokumentus, lai viss būtu legāli?"
"Jā."
Medmāsa attina vaļā manu apsēju. Manas brūces izskats bija manāmi uzlabojies. Māsa to notīrija, paņēma pinceti un uzmanīgi aiz galiņa no brūces ārā sāka vilkt diegu.
Sajūta bija dīvaina, ja godīgi nejutu neko, tikai redzēju kā no manas ādas izvelk diegu. Pretīgi. Sajutu nelielu sāpi, diegs bija izvilkts.
"Paldies!" pateicos kad viss bija pabeigts.