Pēdējais Gads

44.

Pamodos ilgi negaidītās sestdienas rītā un jutos briesmīgi. Sāpēja galva, bija iesnas, klepus un laikam arī temperatūra.
Pirmais ko dariju bija zvans Kailebam. Tagad biju tiešām saslimusi. Kurš beidzās ar niknu lamuvārdu straumi un viņš pārcēla mūsu mistisko izbraucienu par vel vienu nedēļu. Ja ne, tad taisnā ceļā došoties uz policiju.
Silvija izsauca ārstu pie mums uz mājām, ārsts izrakstija man kaudzi zāļu un lika palikt visu nedēļu gultā, ko es arī labprāt dariju. Protams, Harijs un draudzenes bija norūpējušās un izpūta no mušas ziloni, un gribēja parunāt par ne-randiņu ar Hariju, bet mani glāba Silvijas aizliegums kādam nākt pie manis ciemos.
Bet aizliegums neglāba no sestdienas ar Kailebu. Tā pienāca ātri un tagad es nekādi nevarēju atrunāties.
...
Bija sestdienas rīts, apmācies sestdienas rīts. Šodienu es pavadīšu kopā ar Kailebu, nezinot uz kurieni viņš mani vedīs un kādēļ. Vienīgais ko Kailebs man lika bija noteikums sapucēties, tad nu man bija tumši sarkana kleita un melnas laiviņas, matus es biju savākusi kārtīgā astē.
Tēvocim un Silvijai sameloju, teicu, ka došos pie Tonijas.
Devos uz sarunāto vietu, kur man vajadzēja gaidīt Kailebu piebraucam.
Man bija tik ļoti bail. Jutu kā rokas sāk trīcēt arvien vairāk, tuvojoties laikam kad Kailebam jāatbrauc.
Viņš nebija teicis ko mēs darīsim un uz kurieni brauksim, taču viņa balss tonis nevēstija neko labu. Man bija bail iedomāties kas varētu notikt.
Stāvēju galvu nodūrusi un skatijos uz ietvi, kad dzirdēju piebraucam mašīnu. Cerēju, ka tas nav Kailebs, tikai kāds kurš ir sajaucis. Paceļot skatienu nācās smagi vilties.
"Sveika!"Kailebs teica uzrunājot mani pārsteidzoši draudzīgā tonī, ar smaidu viņa satriecošajā sejā.
"Sveiks."teicu un nedroši iesēdos blakus viņam. "Uz kurieni mēs brauksim?"
"Pārsteigums." Kailebs teica un man uzsmaidija.
Dīvaina attieksmes maiņa.