Pēdējais Gads

31.

Bija pagājuši jau divi mēneši kopš mēs ar Hariju bijām slēpot. Nekas interesants nebija noticis viss kā pa vecam. Tonija ar Ninu domāja, ka esmu slepeni kopā ar Hariju, centos viņas pārliecināt par pretējo, bet viņas neklausijās. Biju atsākusi iet uz basketbolu. Dzīve ritēja normālā vienmuļi pelēkā ritmā.
Biju iejutusies skolā un sadraudzējusies ar Ninu un Toniju, viņas katru svētdienu apciemoja Fēliksu, bija izlutinājušas viņu tā, ka viņš jau sāka kļūt resns. Cerēju, ka nekas nespēs izgraut manu nelielo idilli.
Bija pievakare un es devos uz tuvējo lielveikalu, pēc kaut kā garšīga. Es meloju par to, ka nekas nav noticis, bija taču nokusis sniegs! Biju laimīga par to, cerēju, ka pavasaris iestāsies ātri.
Nonācu pie veikala ātri un devos iekšā. Ilgi staigāju starp piekrautajiem plauktiem un nespēju neko izvēlēties. Čipsus vai riekstiņus, kolu vai sulu. Nonācu neskaitāmu dillemu priekšā.
Un tad es ieraudziju viņu. Gadrīz izmetu sulas paku no rokām. Apstājos, lēni ieelpoju, apgriezos un centos neuzkrītoši virzīties projām uz izeju. Atskatijos lai noskaidrotu vai viņš mani ir pamanijis. Izskatijās, ka nē.
Tas noteikti bija viņš, pavisam noteikti. Tos vaibstus un matus es atpazītu pat nakts vidū. Biju ilgstoši gājusi pie psihologa lai viņu aizmirstu un te nu viņš bija.
Sirds dauzijās kā negudra un likās, ka tūliņ izleks caur krūtīm. Ko viņš šeit meklēja? Es cerēju, ka viņš nezin, ka esmu šeit, bet ja zin... Ar mani ir cauri.
Līdzko tiku ārā no veikala skrēju cik ātri vien spēju uz mājām. Pa ceļam pakritu, steidzīgi turpināju ceļu ignorējot sāpes ceļgalā.
Ieskrēju iekšā viesistabā. Nostājos priekša teleizoram lai piesaistītu Teda un Silvijas uzmanību.
"Viņš ir šeit."