Pēdējais Gads

34.

*Ceturdienas pēcpusdiena*
Sēdēju uz soliņa sporta zāles stūrī. Biju atnākusi pirmā, tāpēc biju zālē viena.
Atvērās zēnu ğērbtuves durvis un pa tām iznāca Kailebs.
"Nolāpīts."nočukstēju. Likteņa ironija, cilvēks ko nevēlos redzēt visvairāk, vienmer atnāks pirmais.
Kailebs virzijās manā virzienā un apsēdās man līdzās. Jutu, ka sirds uztraukumā sāk sisties ārtrāk.
"Čau! Esmu Kailebs, tu esi tā meitene, kura spēlēs ar mums?" viņš teica, uzsverot vārdu meitene.
"Jā, esmu TĀ meitene, Adele."atbildēju ar tādu pašu intonāciju.
"Skaidrs. Mēs esam kaut kā pazīstami? Liecies kaut kur tā kā redzēta..."Kailebs novilka.
Viņš noteikti tēlo, ka nepazīst. Teds bija noskaidrojis, ka Kailebs ir Huaresa dēls, bet viņi ar tēvu neesot bijuši tuvi, bet tas mani nenomierināja.
"Jā, esam pazīstami."sažņaudzu plaukstas dūrēs.
"Oho! Kā?" Kailebs vel nebija mani atpazinis.
"Tavs tēvs nogalināja manus vecākus." teicu un redzēju, kā viņa seja iegūst apjukuma izteiksmi.
Trenere Gārsone nosvilpās, aicinot sākt treniņu.
"Mēs varam par to parunāt kaut kad pēc skolas?" Kailebs izskatijās tiešām apjucis.
"Nē."
"Lūdzu?"
"Kad?"prasiju.
...
Bija jau vēls un es devos uz "Pie Francisko" , lai satiktos ar Kailebu. Man bija bail, bet arī kaut kas bija mani ieintriğējis. Tēvocis lika lai uzmanos, ja godīgi man nelikās, ka Kailebs būtu spējīgs man ko izdarīt.
Bijām apsēdušies pie mana mīļākā galdiņa, restorāna dziļumā. Kailebs izturējās jauki, brīžiem šķita, ka viņš flirtē ar mani, man negribot tas lika man mulst... Viņš vel nebija ieminējies par savu tēvu un es arī negribēju sākt runāt, jo bijām aizrāvušies. Runājām par dažādām tēmām kā seni draugi, tas likās tik nepareizi, bet tomēr tik patīkami.
"Ir vēls man jāiet."jau cēlos kājās lai ietu.
"Pagaidi, jāizdzer pa ceļakājai!"Kailebs teica un sniedza man gāzēta ūdens glāzi.
Sāku smieties un gandrīz aizrijos ar ūdeni.
"Viss man tagad obligāti jāiet."
"Kurš teica, ka tu iesi? Es tevi aizvedīšu."Kailebs saņēma manu roku un vilka ārā no restorāna.