Nina un Tonija mani gaidija jau skolas stāvvietā. Tiklīdz viņas ieraudzija mani izkāpjam no Harija mašīnas, skrēja pie manis un apķērās ap kaklu.
"Laidiet mani. Jūs mani nožņaugsiet!"čukstēju, jo tiešām nespēju paelpot.
"Tev labi smaržo mati."Tonija atlaida tvērienu un paostija manus matus.
"Am, jā. Paldies!"smējos un centos ievilkt trūkstošo gaisu.
"Kā man tevis pietrūka!"Nina teica. Kaut gan bijām šķirtas tikai nedēļu šķita kā mūžību. Kas būs kad es viņas pametīšu pa visam?
"Ejam uz skolu?"teicu un saviebos. Ļoti negribējās atgriesties pelēkajos skolas gaiteņos.
...
"Nu nē taču."izboliju acis kārtējo reizi šajā vakarā.
Dradzenes gribēja atgūt zaudēto un iztaujāt mani par ne-randiņu un tāpēc, mēs atradāmies manā vismīļākajā vietā šajā pilsētā: "Pie Francisko".
"Mēs paēdām un staigājām pa parku. Tikpat kā nerunājām."teicu. Nina uzstāja, ka man jāierosina Harijam kaut kur aiziet kopā, bet nelikās ka tā būtu laba doma.
"Es zinu, ka Adele to neizdarīs. Tāpēc, metīšu monētu. Labi?"Tonija teica un rakņājās kabatās līdz atrada maku.
"Cipars: nē, ğerbonis: jā. Ja jā, tad tu zvanīsi Harijam uzreiz."Tonija teica.
Apstiprinoši pamāju ar galvu un skatijos kā Tonija uzmet monētu. Viņa to saķēra plaukstās, ar vienu nosedzot atbildi. Nepacietīgi vēroju kā viņa paver plaukstas lai ieraudzītu monētu.
Viņa pastiepa plaukstu uz manu pusi, monēta lustras gaismā zibināja valsts ğerboni.
"Redzi?! Liktenis!"teica Nina un pastiepa uz manu pusi manu telefonu.
Tas jau bija atbloķēts un rādija Harija telefonu kuram blakus bija zaļā zvana klausulīte. Ātri uzspiedu un trīcošiem pirkstiem pieliku telefonu pie auss. Pāri galdam uz mani smīnot skatijās Tonija.
Pī, pī...
"Hallo!"dzirdēju Harija balsi.
"Čau, te es Adele! Nevēlies doties ar mani pastaigā?"
ŞİMDİ OKUDUĞUN
Pēdējais Gads
RomantizmAdele katru gadu maina savu dzīvesvietu. Tāda bija viņas vecāku pēdējā vēlēšanās, to nepildot viņa zaudēs mantojumu. Viņa nedrīkst ielaist kādu savā dzīvē, jo pēc gada būs jāšķiras uz nesatikšanos. Vai Adele atteiksies no mantojuma? Vai nauda tomēr...
