Pēdējais Gads

24.

Bijām iekārtojušies restorāniņa tālākajā galā, prom no dzirdošām ausīm. Nespēju noticēt ka kādam stāstīšu par savu dzīvi. Bet biju apsolijusi, kas apsolīts tas jaizpilda.
Tēvocis un draudzenes bija jau brīdināti par manu tikšanos. No draudzenēm saņēmu zobgalīgas piezīmes un apgalvojumu ka ejam uz randiņu.
Joprojām nespēju noticēt ka stāstīšu visu Harijam, jo īpaši pēc sestdienas atklāsmēm.
"Piparmētru tēju, lūdzu."teicu viesmīlei. Harijs pasūtija kafiju...
Brīdi sēdējām klusumā, es sakopoju domas lai varētu sākt.
"Atbildot uz tavu jautājumu, es esmu šeit jo mani vecāki tā gribēja, man katru gadu jādzīvo pie citiem radiem" iesāku.
"Ir nu gan. Viņi noteikti ir ļoti aizņemti vai arī daudz ceļo." Harijs mani pārtrauca.
"Nu... Patiesībā viņi ir miruši. Gāja bojā autokatastrofā, pirms 6 gadiem, kad man bija 11." teicu.
"Piedod, es negribēju..."
"Nē viss kārtībā." nomierinoši teicu kaut gan zināju ka tā nav. Iestājās mulss klusums.
"Tad nu es katru gadu braucu pie citiem radiem, lai neapgrūtinātu tikai vienus. Un tas ir arī labs veids kā sadalīt mantojumu."neveikli iesmējos. "Tāda nu bija manu vecāku pēdējā vēlēšanās..."
Bija smagi par to stāstīt, bet mani pārsteidza tas cik atklāti varēju svešiniekam par to stāstīt.
"Tu teici ka basketbolu spēlēt tev iemācija tēvs. Viņš bija basketbolists?" Harijs pēc neilga klusuma brīža prasija.
"Jā. Spēlēja augstākajā līgā. Alekss Džounss." skumji teicu.
"Alekss Džounss? Alekss Snaiperis Džounss?"
"Jā tas pats.."
"Bērnībā viņš bija mana elks, joprojām viņš ir mans elks. Nespēju noticēt ka es sēžu pretim viņa meitai!" Harijs apmulsis teica.
"Nu tas jau nepadara mani par slavenību...."
"Padara gan! Es atceros trağēdiju kad viņš nomira. Kopā ar sievu un meitu. Visi domāja ka tu esi mirusi! Visi skuma!" Harijs bija aizrāvies.
"Tas tika darīts manas drošības dēļ. Lai prese neveltītu man uzmanību!" taisnojos. "Ved mani prom! Es vairs nevarēju izturēt. Harijs bija pārāk aizrāvies.