Viss, ko es nekad negribēju

1. nodaļa

LABOTS

pirmo reizi rakstīta ; 2015.g.

labots; 2017.g.

***

Tas ir tik labi, kad esi izplānojis savu nākotni, savu dzīvi. Ceri uz to labāko, gaidi to labāki. 'Bet' . Dzīvē vienmēr būs 'bet'. Dzīve nekad nebūs salda. Dzīve nekad nebūs perfekta. Tev to pašam jāveido. Jātaisa perfektu. Bet, kā to var veidot perfektu, kad tavi dzīves ceļi tiek pārcelti, tev negribot ?

1.nodaļa

***

Kā man patīk agrie sestdienas rīti. Es atvēru aizkarus, lai ielaistu istabā saules starus, un logu, lai ienāk svaigs rīta gaiss. Ārā vēl ir diezgan silti, neskatoties uz to, ka ir augusta beigas. Es iekrītu atpakaļ gultā un ietinos mīkstajā segā.

Grūti noticēt, ka pēc pāris dienām sāksies skolā. Man gribās ātrāk to beigt un iestāties augstskolā. Es jau esmu izplānojusi, ko es gribu un ko es darīšu. Daži draugi taisās doties mācīties uz ārzemēs, bet es tomēr palikšu šeit, Latvijā. Mana dzīve ir šeit. Mana bērnība tika pavadīta šeit, kaut cik tā nebija grūta. Visas atmiņas man šeit un šo vietu es mīlu.

Es vēlos ātrāk pabeigt skolu. Grūti noticēt, ka palika tikai daži gadi. Man nepatīk rutīna dzīvē, kaut arī, kad tu esi skolā, no rutīnas grūti izvairīties. Runājot par skolu, man tā patīk. 

Pēc kāda laika, dzīvojoties savās domās, saņēmos un izkāpu no savas ērtās gultas. Saklājot gultu, gāju uz vannasistabu un iegāju siltā dušā. Man patīk dušā iet no rītiem, tas man palīdz pamosties. Pēc tam izmazgāju zobus, savus tumši brūnos matus matus savācu zirgastē. Uzvilku savu mīļāko pelēko zilo kreklu, kurš ir pārāk liels, bet ļoti ērts, un melnus legingus. Izejot no istabas, gāju uz mūsu dzīvokļa mazo virtuvi. Sapratu, ka mamma jau ir pamodusies, jo dzirdēju, kā skan radio un jutu ēdiena smaržu.

"Labrīt, mammu," teicu, ieejot virtuvē. Nolēmu, ka gribu šorīt kafiju. Mamma bija sataisījusi pankūkas un jau sēdēja pie galda ar kafijas krūzi un žurnālu.

Mana mamma, manuprāt, ir skaistākā sieviete.  Viņai ir kupli kastaņbrūni mati kā man un spilgti pelēkas acis uz kurām, ja viņa ir dusmīga, ir bail skatīties. Man ar mammu ir vienkāršas attiecības. Nav tik tuvas kā labākās draudzenes, kaut arī tā gribētos, bet vienkāršas mammas un meitas. Dažreiz redzu, ka viņai ir grūti mani uzturēt un strādāt vienlaicīgi. Kad viņai atrodas brīvs laiks, mēs vienmēr pavadām laiku kopā, vienkārši vazājoties pa veikaliem vai gulšņājot pa māju.

"Labrīt, mīļā," viņas tonis nebija tāds kā vienmēr no rītiem, bet padomāju, ka varbūt viņai atkal problēmas darbā un nepievērsu tam uzmanību. Paņemot krūzi un uzliekot uz šķīvja pankūkas, sēdos pie galda pretī mammai. Abas baudījām rītu klusumā, bet pēc kāda brīža mamma to pārtrauca.

"Mīļā, klausies," viņa nolika malā žurnālu, piecēlās no galda un aiznesa traukus uz izlietni. "Man vajag ar tevi parunāt. " Viņa mazgāja traukus, brīdi klusējot. Tad viņa pagriezās un apsēdās man pretī.

Man tie vārdi un viņas balss lika nedaudz uztraukties.  "Vai kaut kas notika?" prasīju.

Viņa brīdi stomījās, nevarot saņemties pateikt. "Man..man ir jauns darba piedāvājums," viņa klusi sacīja. Viņa neizklausījās toties priecīga. Mana mamma ir fotogrāfe. Viņai ir savs salons Rīgas centrā. Viņa savu hobiju pārvērta profesijā. Diemžēl, viņa daudz laika pavada darbā un mājās ir tik brīvdienās, bet arī tad pavada laiku pie fotogrāfijām, bet es vienalga es viņu cienu un apbrīnoju.

"Bet tas ir forši mammu! Bet kas.. kāpēc tu neizskaties laimīga?" saraucu pieri neizpratnē. Tas tak ir lieliski, kaut arī nesaprotu, kāpēc viņai būtu jauns darba piedāvājums, ja viņai ir salons.

"Jo jāstrādā nav Rīgā ... ne Latvijā." 

"Pagaidi," brīdi klusēju, skatoties vienā punktā, cenšoties pārvārīt dzirdēto. "Mums jāpārvācas? Kur? Kad?" Man radās tik daudz jautājumu. "Mums būs jābrauc uz Angliju, vai ne? Tur, kur visi tagad brauc! Bet kādēļ tagad? Es vēlos pabeigt skolu!"  

"Eleonora, nomierinies. Atļauj man visu paskaidrot. Mans darbs nav Latvijā, bet arī nav konkrētā valstī," viņa saņēma manas rokas. "Man piedāvā braukāt pa valstīm un fotografēt. Es vienmēr vēlējos šo iespēju. Salonu es pārdošu, bet.. mīļā, šī nav vienīgā ziņa. Es zinu, ka tu gribi pabeigt mācības un iet mācīties uz juristiem. Es negribu sabojāt  tavus plānus un sapņus, tāpēc tu nevari braukt ar mani .. "

Sēdēju bez vārdiem. Balss man ir pazudusi un esmu sastingusi. Manas smadzenes nestrādā. Kur tad man palikt?  Balss manī jautāja. Vienīgais, ko es tagad gribu, lai šis viss būt sapnis. Lai nekad šī saruna nenotiktu. Es nesaprotu, ko man tagad darīt. Braukt līdzi mammai es nevaru, bet palikt šeit viena arī nevaru. Latvijā man tuvu radinieku ar nav ar ko dzīvot.

"Eleonor, dārgā,"  mamma klusi teica. "Tu brauksi pie tēva."

"Pie tēta?"  es pārjautāju, cerot, ka es dzirdēju nepareizi. 

Mamma tik vāji pamāja. "Tu pārvāksies uz Ameriku."

Uz Ameriku?