Viss, ko es nekad negribēju

20.nodaļa

20.nodaļa

***

Nākamajā rītā es pamodos svešā vietā. Visas atmiņas man ir miglā. Tikai mazus gabaliņus atceros. Esmu iespējams naivākais cilvēks. Vienmēr ticēšu, ka nekas slikts nav noticis. Viss bija sapnis, un es tūlīt, tūlīt celšos augšā. Es kā uz panorāmas rata griežos apkārt. Bez apstājas. Redzu katru reizi kaut ko jaunu, no cita acu punkta. Tu ieraugi kaut ko labu un aizej no tā sliktā prom, bet tu atnāc atpakaļ, un centies rāpties uz citu rata vagoniņu.

Es atpletu acis vaļā, kad sajutu nepazīstamo segu virs sevis. Spožā saule, spīdēdama no loga, lika man aizmiegt acis atkal ciet.

"Hej, tu pamodies," Trevora balss pēkšņi skanēja istabas otrā galā. Es atvēru acis un atbalstījos uz elkoņiem, lai viņu saredzētu. Tad tikai es pamanīju, ka esmu Trevora istabā.

"Ko es šeit daru?" es jautāju. Trevors nopūtās un pienāca tuvāk. Viņš apsēdās gultas galā, bet uz mani neskatījās.

"Tu neko neatceries?" viņš jautāja.

"Ko man jāatceras? Ka manis dēļ Kasandra ir slimnīcā?"

"Tu neesi vainīga, Eli," Trevors klusi sacīja, pabīdoties tuvāk man. "Piedot mani, princes. Es nedrīkstēju atļaut tev vispār sēsties pie stūres, kaut arī tu brauci diezgan meistarīgi," viņš nedaudz pasmīnēja, paskatoties uz mani. Es izspiedu nelielu smaidu. "Visi redzēja, kā tu brauc, Eli."

"Kā?"

"Mašīnās ir kameras. Sebistiāns pielika pilnas bikses, kad tu apsteidzi Kasandru. Visi lika likmes, ka tu zaudēsi, bet es tev ticēju," viņš sacīja smaidīdama un saņēma manu roku. "Tev piedāvā piedalīties sacensībās, Eli, pievienoties mūsu komandai."

"Nē," es noteicu.

"Kāpēc?" Trevors jautāja.

"Man iepatikās braukt, bet es negribu, lai tā dēļ cieš cilvēki," klusām sacīju.

"Tev pārāk laba sirds, princesīt," viņš teica, apsēžoties man blakus un apliekot roku ap manu plecu.

"Kāpēc esmu šeit?" jautāju pēc brīža, kad mēs vienkārši sēdējām viens otram blakus.

"Tu vakar nedaudz sastresojies. Es tevi iesēdināju mašīna, bet tu aizmigi, un atvedu pie manis. Aizsūtīju Karlīnai īsziņu no tava telefona agri no rīta, pasakot, ka tu aizgāji agrāk uz skolu svarīga projekta dēļ. Manu otru mašīnu no slimnīcas paņēma Gabriels un viņš tagad ir pie Džesikas," Trevors stāstīja.

"Kā Kasandra?" jautāju.

"Neliels galvas satricinājums un lauzta riba. Nekas liels, bet Eli," Trevors ar pirksta galiem saņēma mani aiz zoda, lai es uz paskatītos. "Tu neesi vainīga pie tā. Tu laikā pagriezies, lai pašai neietriektos tajā džipā, bet Kasandra nepaspēja. Tu neesi vainīga," viņš sacīja čukstus.

Es vāji pamāju un pieglaudos tuvāk Trevoram, apliekot roku viņam ap vēderu un galvu noliekot uz krūtīm.

"Mums nevajag uz skolu?" jautāju.

"Nē, neuztraucies par to. Guli tālāk," viņš sacīja, noliekoties un atstājot vieglu skūpstu man uz pieres. Ar nelielu smaidu atkal aizmigu.

***

Kopā ar Trevoru piecēlāmies apmēram pēc divām stundām. Tad iegājām dušā, atsevišķi protams. Noejot lejā virtuvē, mēs uztaisījām sātīgas brokastis. Džesika ir aizbraukusi uz skolu un Gabriels atgriezās pie sevis.