Viss, ko es nekad negribēju

15.nodaļa

15.nodaļa

***

Bez spēka iegāju klusajā dzīvoklī. Biju gaidījusi dzirdēt Karlīnas pannu šaudīšanos un tēta kārtējo skaļo futbola komentēšanu, bet es atcerējos, ka viņš vēl joprojām ar mammu ir pilsētas ekskursijā. Varbūt arī Karlīnu paņēmuši līdzi.

Man sagribējās satikt mazo Keitu. Jāsaplāno viņu apciemot. Tas mazais meitēns vienmēr man ir uzlabojis garastāvokli, un viņas smalkais smaids nākotnē katrā ziņā visus nogāzīs uz ceļiem. Kaut tikai kāds varētu viņu pasargāt no nežēlīgās dzīves.

Novilku apavus pie durvīm un nometu somu tiem blakus. Iegāju viesistabā un iekritu dīvānā. Mana galva sprāgst no pārāk daudz domām. Man gribas aizmirsties. Kaitinošā balss man galvā nepārtraukti runā. Jūtu, ka man bikšu kabatā vibrē telefons. Izņemot to ārā, pamanu, ka zvana Dens. Zvanu es ignorēju. Man nav spēka ne ar vienu runāt. Pēc kāda telefons beidz zvanīt, bet tajā vietā atnāk īsziņa.

'Hej, nedusmojies uz mani lūdzu. Esmu vainīgs. Nezinu, kas man uznāca. Piedot, saldā.' rakstīja Dens.

Nometu telefonu uz grīdas un saspiedu galvu starp plaukstām. Kā es tagad vēlētos, kaut es nevienu nesatiktu, nevienu nepazītu, neviens mani neaiztiktu.

Es jūtos pazudusi un nevaru pati sev palīdzēt. Man tikai jāgaida, kamēr viss apkārt nomierināsies, un es kā vienmēr visu aizmirsīšu.

Pēkšņi sadzirdu dzīvokļa durvis atveramies. Es neizkustos no vietas, jo esmu pārliecināta, kurš tur ir. Mana pārliecinātība bija patiesība, jo guļot pamanīju brūnos matus sataisītus augstā zirgastē ieejam istabā. Viņas pelēkās acis vēl joprojām izskatījās vājas. Viņa mani vēl nav pamanījusi. Es piecēlos sēdus un lūkojos uz viņu. Nevaru noticēt, ka tā ir mana mamma. Vāja un bezkrāsaina.

Viņa lēni pacēla acis un salecās, kad pamanīja mani, sēžam uz dīvāna tumšā istabā. Nolikusi roku uz sirds, viņa dziļi ieelpoja. Es ieslēdzu gaismu un mamma piegāja man klāt un apsēdās blakus.

"Hej," es čukstēju.

"Tik dīvaini, ka tu runā angliski," mamma smējās. Es nevarēju arī nepasmaidīt.

"Tik dīvaini dzirdēt latviešu valodu," skumīgi teicu. "Kā tu jūties?" jautāju viņai. Viņa nopūtās un izlaida matus no zirgastes.

"Es jūtos normāli, mīļā," viņa klusi sacīja. Mēs ilgu brīdi vienkārši sēdējām klusumā, baudot vienas otru klātbūtni. "Piedot mani, Eleonor," viņa pēc brīža ierunājas. Es paskatījos uz viņu un bija redzamas asaras viņas kādreiz smaidīgajās acīs. Pabīdījos viņai tuvāk un apskāvu.

"Galvenais, ka tu esi te."

***

Visu vakaru es pavadīju ar mammu. Biju prasījusi, kur ir tētis, un mamma pateica, ka viņš ir palīdz Karlīnai iepirkties kopā ar mazo Keitu. Es iesmējos, kad mamma padomāja, ka viņš ir kopā ar Karlīnu, bet es viņai pateicu, ka viņa ir tēta kalpone. Mamma izbrīnījās, jo no malas izskatās savādāk. Tas būtu dīvaini.

Mamma sacīja, ka viņai jābrauc prom jau ceturtdien no rīta. Viņa apsolīja, ka atbrauks obligāti nākamreiz, kad jutīsies labāk. Cerēju, ka viņa atbrauks Pateicības dienas svētku nedēļā, bet viņa teica, ka tajās dienās ir jāguļ slimnīcā.