Viss, ko es nekad negribēju

34.nodaļa

***

PĒC DIVIEM GADIEM

     Es noslaucīju sviedru lāsi, kuru jutu tecēdams pa manu pieri, ar plaukstu, otrā rokā cenšoties noturēt paplāti ar traukiem. Visu dienu mani kaitina manas matu šķipsnas, kuras krīt man acīs. Cenšos tās papūst prom, bet neizdodas. Nopūšos aizkaitinājumā un mēģinu atcerēties, kurš galdiņš ko pasūtīja.

  Vēl tikai piecas minūtes, es nodomāju, uzmetot aci uz sienas pulksteni. 

"Elmīr, kustini savas kājas ātrāk,"  dzirdēju sava priekšnieka kaitinošo balsi. Es jau strādāju šajā restorānā par viesmīli jau vairākus mēnešus, bet viņš joprojām nezina manu vārdu. 

 "Eleonora, E-l-e-o-n-o-r-a," es čukstu pie sevis caur zobiem. "Lūdzu jūsu pasūtījums," es saku, mēģinot izklausīties laipni un smaidi, noliekot ēdienu cilvēku priekšā. Šeit parasti nāk smalki un bagāti cilvēki, dažreiz izlutināti, kuri neprot pateikt paldies, bet vismaz atstāj labu dzeramnaudu. Es paskatos vēlreiz pulkstenī un triumfējoši pasmaidu, kad pamanu, ka mana maiņā beidzās.

 Devos uz ģērbtuvi, novilku priekšautu, pārģērbos savās drēbēs. Es smakoju pēc sviedriem un tabakas, mati mati it kā būtu izmērcēti eļļā, kurā tika cepti kartupeļi. Manas kājas dūca un lūdzās, lai ātrāk noņemu apavus. 

Izgāju ārā caur restorāna apkalpes durvīm un sastapos ar vēso vēju, kurš valda Bostonā jau kuru laiku. Drīz jau ir jūnijs, bet siltuma kā nenāk, tā nenāk. Es savilku jaku ciešāk sev un devos uz pieturu.

Man vajadzētu ieiet veikalā, bet apskatoties pulkstenī, sapratu, ka viss būs ciet. Cerams Džesika būs kaut ko pagatavojusi. 

Gadu atpakaļ es ievācos kopā ar Džesiku. Viņa mācās tālmācībā, un es cenšos savilkt galus universitātē. Es nolēmu, ka būšu pieaugusi, neprasīšu naudu no vecākiem un pati to pelnīšu. Tas bija pats stulbākais lēmums manā dzīvē. Darbs par viesmīli man palīdz apmaksāt pusi no īres (jo ar Džesiku maksājām uz pusi), un pārējā daļa man aiziet maksā par mācībām, kad gandrīz nav iespējami. Centos dabūt dažādus fondus, budžetu vietas, tomēr tik viegli tas nav.

Man ir palicis ir viens gads. Ceru, ka nākamajā semestrī varēšu dabūt darbu sfērā, kur es tagad mācos - žurnālistikā. 

Iekāpu savā autobusā un apsēžos ierastā vietā. Vakaros tas parasti ir tukšs, tikai daži cilvēki brauc vai kādi dzērāji paslēpjas siltumā. 

Es pārdevu savu mašīnu, kad vienu brīdi nevarēju apmaksāt mācības. Darba man bija pārbaudes laiks un priekšnieks atņēma man visu dzeramnaudu pēc maiņas. Man toreiz pāri bija palikuši tik daži centi kabatā. Džesika piedāvāja man palīdzēt, bet mans stulbais lepnums to nepieļauj. Tētim neesmu joprojām pateikusi, ka viņa dāvinātās mašīnas vairs nav.

Pēc kāda laika iebraucu savā rajonā, kurš atrodas daudz tālāk no krāšņā centra, kur iepriekš dzīvoju ar tēti. Nekas vainas te nav, izņemot ar dažām mirgojošām lampām, klaiņojošiem suņiem un bezpajumtnieku, kurš sēž pie mūsu daudzdzīvokļu mājas durvīm.

Izkāpjot no autobusa un ejot uz mājām, pamanu, ka bezpajumtnieka Frenka pie durvīm nav, tāpēc ātri ieskrienu iekšā, jo garastāvokļa runāties ar viņu man nemaz nav.

"Džes, es mājās," iesaucos, novelkot kurpes pie parādes durvīm. Nometu somu tur pat uz grīdas un devos iekšā mūsu mazā, bet mājīgā dzīvoklī. Viesistaba ir savienota ar mazo virtuvi un es uzreiz pamanu uz dīvānā izmētāto Džesiku. "Džes, kam tās kurpes pie durvīm?" es prasīju. Viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja.