Viss, ko es nekad negribēju

3. nodaļa

LABOTS

pirmo reizi rakstīta ; 2015.g.

labots; 2017.g.

***

Gribētos vienmēr ticēt, ka viss būs labi, bet, tomēr ar laiku saproti, ka tā nav. Gribas vienkārši mierīgi pamosties no rīta savā gultā. Mierīgi iesākt dienu. Pasēdēt pie brokastu galda ar ģimeni. Pavadīt dienu ar draugiem un vakarā ar meitenēm iet ballēties.

Šobrīd jūtos kā pazudusi šajā lielā, nezināmā pasaulē, kurā man ir jācīnās vienai. Nesen man vēl bija cilvēki, kuri aizdotu man vairogus un pasargātu no dzīves sitieniem, bet tagad esmu viena. 

Es jau kā stundu esmu pamodusies. Dīvaini, bet gulēju kā mazs bērns un esmu izgulējusies. Diemžēl saprotu, ka neesmu mājās. Esmu svešā gultā, svešā istabā. Es nezinu, cik man vajadzēs laika, lai sauktu šo vietu par mājām.

Pēc laika saņēmos un izlīdu no mīkstās segas. Atvēru aizkarus un ielaidu Bostonas saules starus istabā. Atvēru logu un paskatos ārā. Ir agrs piektdienas rīts. Ielas ir pilnas ar mašīnām un ļaudīm. Gaiss patiešām jūtams, ka atšķiras.

Pēc kāda laika, pie durvīm pieklauvēja. Es izkāpu no gultas un pieskrēju tās atvērt.

"Labrīt, miss Roza, " sveicināja sieviete gados. Viņa ir diezgan īsa auguma. Lai man ar viņu runātu, man jāskatās lejā. Viņai ir īsi blondi mati un brūnas acis. Viņas rozīgās lūpas smaida, "Kā jūs gulējāt, miss Roza ? Es esmu jūsu tēva kalpone. Pēc pusstundas būs gatavas brokastis un pēc tam es varēšu jums izrādīt dzīvokli. Jūs varat mani saukt par Karīna," viņa smaidīja.

"Labrīt, Karīna. Vari man lūdzu saukt par Eleonoru? Es vienkārši neesmu pieradusi, ka man sauc par miss, " es teicu kautrīgi. Viņa pamāja ar laipnu smaidu. "Es vispirms ieiešu dušā un tad nākšu lejā. Paldies !" Karlīna pamāja un aizgāja. Es aiztaisīju durvis un gāju saklāt gultu, tad no somas izņēmu dušas piederumus, apakšveļu un drēbes. Izejot no dušās, jutos svaigi un gatava dienai. Saģērbos un gāju lejā.

 Nonākot pirmajā stāvā, atceros durvis, kuras veda uz virtuvi, tāpēc to nebija grūti atrast. Ieejot virtuvē, es sajutu kafijas smaržu. Pamanīju, ka Karīna stāv pie plīts un cep bekonu. Apsēdos uz krēsla pie virtuves letes. Karlīna laikam izdzirdēja, ka atnācu, jo viņa pagriezās un uzsmaidīja.

"Cik jauki, ka jūs jau te, miss .. Eleonora. Tūlīt brokastis būs gatavas. Ceru jums garšo kafija," es uzsmaidu un pamāju. Viņa ielej man krūzi ar kafiju un noliek priekšā šķīvi. Drīz vien viņa saliek sagrieztus augļus uz tā. Pēc tam viņa noliek otru šķīvi ar bekonu. Tad viņa saliek man apkārt šķīvjus ar smalkmaizītēm un citiem augļiem, un dārzeņiem. Man nekad nav bijušas tik bagātīgas brokastis.

Viņa taisījās iet prom, bet es paprasīju viņai palikt. Es negribu ēst viena šajā lielā virtuvē.

"Es pieradu tādas brokastis katru rītu taisīt jūsu tēvam, bet, ja jūs gribat kaut ko citu, sakiet, es uztaisīšu ko jūs gribas, Eleonora."

"Paldies liels, Karīn," es teicu ar pilnu muti. " Ir ļoti garšīgi. Ko man tēvs parasti dara ikdienā ?"es pajautāju, metot mutē mellenes.

"Nu, Roza kungs pamostas agri no rīta, tad viņš noiet lejā brokastīs. Viņam daudz laika nav no rīta, izņemot brīvdienās." Karīna paņēma manu tukšo šķīvi un ielika to izlietnē. "Pēc brokastīm viņš uzreiz dodas uz darbu, kopā ar Čedu, bet brīvdienās viņš dodas uz savu kabinetu otrajā stāvā. Pusdienas viņš parasti ēd kaut kur pilsētā, tad viņš atgriežas un es viņam sataisu vakariņas. Tā arī viņam paiet tās dienas."