Viss, ko es nekad negribēju

22.nodaļa

Hej visiem. Piedodiet, ka iepriekšējā nodaļa bija īsa. Daži teica, ka kaut ko nesaprata, tāpēc prasiet, ja tā ir vai ja kaut ko esat piemirsuši un slinkums lasīt iepriekšējās nodaļas. Paldies par atbalstu. xx,Sam.

22.nodaļa

Ar laiku jau tuvojas skolas izrāde, kuru es producēju. Saturu esmu izdomājusi, atliek sadalīt lomas. Mani nomāc domas, ka neviens nevēlēsies piedalīties, kaut arī teātra pulciņā ir daudz cilvēku. Vienmēr domāju lieki.

Scenārija rakstīšana mani liek aizmirst par visu, kas mani traucē. Piemēram, Liza man neliek mani mierā kopš svētdienas. Raksta sms, lai es parunāju ar Trevoru un lai neignorēju viņu. Ne jau es to daru... Pirmdien skolā es viņu redzēju tikai ēdnīcā, bet īpaši nerunājam. Kā arī man gribētos pie viņa pieiet, bet sevis dēļ es to nedaru. Jūtu, ka, ja viņu pielaidīšu sev klāt kā Denu, beigsies slikti. Jā, katram vajadzīga otra iespēja, tikai ne priekš tādas pašas kļūdas. Es turēšu distanci, viņam redzami. Īsāk sakot, es cenšos aizmirst par visiem traucēkļiem, lai man miegs būtu labāks.

Varbūt nav saprotami, kāpēc es to daru, ja man ir kaut kādas jūtas un ja viņš ir mans draugs. Man nevajag papildus problēmas un scēnas no Monas, kaut arī man nav bail no viņas nemaz, bet man ir sajūta, ka viņiem kaut kas ir. Viņiem vienmēr kaut kas bija. Es negribu būt otrā izvēle.

Rakstīšana ir neizprotama māksla, kurš ne katrs var izprast. Kā es kaut kur lasīju - tu krāso krāsainus attēlus cilvēku prātā, izmantojot melnbaltus vārdus. Vienmēr fascinēju populāros rakstniekus, kuriem, man liekas, tik viegli padodas sarakstīt biezos romānus, bet protams nekad nepadodas perfekti un kā tu gribi. Ir jāstrādā, jebkurā jomā.

Visu savu dzīvi es skatījos visdažādākās filmas, kur parādās neparasti sižeti. Tu skaties citu cilvēku dzīvi. Dažreiz salīdzini ar savu, iedvesmojies, kaut tas viss nav īsts. Tu atļaujies pazust citā pasaulē, tāpat kā lasot grāmatu. Tu izveido savu iedomu pasauli, kurā labprāt pakavējies, uz nelielu brīdi iedomājies sevi kā citu personu. Lidojies pa mākoņiem, jo dažreiz to var atļauties.

Scenārijs ir gandrīz pusē. Manas acis sāk sajusties smagas un mans dibens spiedz no ilgas sēdēšanas. Paskatoties pulkstenī sapratu, ka veltīju rakstīšanai pārāk daudz stundu. Ir vēlā nakts un man palika mazāk kā 5 stundas, lai pagulētu. Saglabāju dokumentu un izslēdzu datoru. Atbīdoties no galda, izstiepu kājās un rokas un sajutu, kā izkrakšķ kauli. Pieceļoties es aizeju uz vannasistabu un ātri ieskrienu dušā. Nomazgājoties uzvelku naktskreklu un ielienu gultā.

***

No rīta pamodos ar grūtībām. Centos pagulēt vēl dažas minūtes, beigās aizgulējos un skrēju uz skolu. Pa manu galvu it kā kāds sistu ar āmuru un iekšā zvanītu ar zvanu. Manas acis sāp no miega trūkuma, un es neatceros, vai es paspēju uz sejas uzklāt kosmētiku, kas šajā momentā palīdzētu man izskatīties vairāk dzīvotspējīgai, kaut arī man pavisam nav enerģijas par to domāt.

Tūlīt jau beigsies trešā stunda un joprojām neesmu sapratusi, ko katrs skolotājs stāsta. Bioloģijā man uzdeva jautājumu, kuru protams nebiju dzirdējusi, un es atbildēju ar 'jā'. Man pa laimi, atbilde bija pareiza. Matemātikā arī uzdeva un uz dullo pateicu '6' , kas nebija patiesi, bet tuvu. Šajā ziņā, paldies Dievam, man šodien veicas. Es taisu 'es uzmanīgi klausos' seju, kaut nemaz tā nav, tajā vietā lidinos savās domās. Katrs ir tā darījis skolā (vai dara). Tā arī izdzīvošu šo atlikušo dienu. Pēc stundām man vajag doties uz teātra pulciņu, lai sadalīt lomas. Vēlāk vēl ir treniņš, bet uz to neiešu, jo spēka nemaz nav.

Noskan zvans un es, savācot mantas, eju uz klases izeju. Ejot garām klases soliem (es sēdēju pēdējā), es apstājos, kad kāds cēlās no pirmā sola, neatstājot man vietas paiet. Gaidīju, kamēr viņš sakrāmēs visu, un man likās, ka viņš speciāli dara visu lēni.