Viss, ko es nekad negribēju

24.nodaļa

24.nodaļa

"Princesīt?" Trevors atkal sauca.

Varbūt es tagad varētu skriet prom un izlikties, ka viņu nedzirdēju.

"Eli?" viņa balss tuvojās.

Ja sāktu tagad skriet, tad es viņu iespējams pazaudēšu.. bet viņš ir sportists, viņš mani noķers ātrāk kā es uztaisīšu divus soļus.

"Eli, lūdzu paskaties uz mani," viņa balss klusa un nedaudz aizsmakusi, kura lika man sajust patīkamus drebuļus.

Man jābeidz tā reaģēt.

"Tikai paskaidro - kāpēc?" jautāju tieši, pagriežoties pret viņu. Pat nesajutu, ka viņš piegāja ļoti tuvu, tā, ka es apgriežoties apsitos ap viņa krūtīm. Es atliku lielu soli atpakaļ un pārliecināti pacēlu galvu augšā, satiekot Trevora acis, kuras skatījās lejā uz mani ir neizprotamām emocijām.

"Par ko tu runā?" viņš jautāja.

"Tu zini par ko es tieši runāju, Trevor," stingrā balsī teicu, pārkrustojot rokas. Viņš sabāza rokas bikšu kabatās un nolaida acis lejā.

"Tu labi izskaties šodien," viņš murmināja.

"Necenties izbēgt no tēmas," skaļi teicu, pieliekot soli tuvāk viņam. "Man apnika klausīties citos, pēc tam minēt, vai tā ir patiesība vai nē. Nesaprotu, kas ar tevi notiek, un neesmu vienīgā, kas par tevi uztraucas. Nesaprotu, kāpēc tu taisi stulbus lēmumus, protams saprotu, ka es nevaru lemt tavā vietā. Tā ir tava griba, tava dzīve, bet.." acis sāka sūrstēt un es tās saspiedu ciet, lai apstādinātu asaras, jo raudāt šajā brīdī es neplānoju.

"Es to daru tavā labā," viņš pēkšņi sacīja.

"Ko?" vaicāju neizpratnē.

"Man to ir grūti izskaidrot," Trevors teica, paskatoties atkal uz mani.

"Pamēģini," čukstēju.

"Es nevaru, drīzāk nedrīkstu. Būs labāk, ja tu nezināsi."

"Un turpināt mani ignorēt?" jautāju skaļākā balsī, "Nezinu, ko tev no manis vajag, Trevor, bet man pietiek. E-es.. es negribu, lai tu jauc man galvu ar domām, ka mums kaut kas ir.. bija, bet tad vienkārši mani izdzēst no tavas dzīves, un izlikties, ka nezini mani. Man sāp.."

"Eli.." viņš centās aizsniegties aiz manas rokas, bet es atliku soli tālāk.

"Lūdzu, neaiztiec mani, nesauc mani iesaukās, jo tev tagad ir meitene," klusi sacīju, bet viņš tikai lika soļus man tuvāk, un es atkāpos. "Neatgrūsti kādu prom un pēc tam domāt, ka viņi vēl būs te, kad tu būsi gatavs."

Viņš uz šiem vārdiem uz brītiņu apstājās, bet tad pielika galējo soli, un tas man lika ar muguru atsisties pret metāla skapīšiem. Trevors atstutēja rokas uz tiem, katra roka savā pusē, mana galva starp tām. Viņš nedaudz noliecās, lai viņa acis būtu vienā līmenī ar manām. Viņa piparmētru elpa kutināja manu vaigu, kad es aizgriezu galvu sānis, lai izvairītos no viņa skatiena.

"Es neesmu labs, runājot par jūtām, bet, Eli.." viņš čukstēja. Trevors ieelpoja un uzlika vienu roku man uz gurna. Es atļāvos paskatīties uz viņu. "Tu vari zināt cilvēku vairākus gadus un sajust neko, bet tu vari pazīt cilvēku dažus mēnešus, un tu nevari beigt domāt par viņu, tu nevari izskaidrot, ko tu jūti, jo tie saucamie taureņi vēderā, lidinās pa visu tavu ķermeni, liekot katrai maliņai nodrebēt ieraugot viņu, stāvēdama pavisam citā pusē no tevis. Tu nevari noslēpt smaidu, kad redzi viņu, un smaidi vēl vairāk, kad redzi, ka viņš ir laimīgs."

"Kādēļ tu to visu saki?" klusām jautāju.

"Princesīt, es nevaru izprast, kas ar mani notiek, bet es zinu to, ka tu man esi ļoti dārga, un es nevaru tevi pazaudēt, jo es jūtu to, ko nekad neesmu jutis pret nevienu. Man dzīvē tagad ir sarežģīta situācija, ar kuru es cenšos tikt galā, pieņemot, kā tu teici, stulbus lēmumus, bet man nav citas izejas. Es tagad nevaru tev neko pateikt, bet tu drīz visu uzzināsi. Lūdzu, Eli, es nevaru tevi pazaudēt. Tu man šausmīgi pietrūksti," pēdējos vārdus viņš čukstēja un viņa balss beigās ieplīsa.