Viss, ko es nekad negribēju

29.nodaļa

      Es atlēcu no krēsla it kā tas degtu. 

   Dzirdēju Džesikas papēžu kurpju klapēšanu man aiz muguras. Viņa centās panākt mani, kad skrēju lejā pa kāpnēm. Sasniedzot leju, es dzirdēju smalkos smieklus un glāžu činkstēšanu. Iegāju ēdamistabā un manas acis skraidīja apkārt, bet apstājās uz diviem tukšiem krēsliem. 

  "Kur visi palika?" 

  Mana balss pārtrauca sarunas un visas galvas pagriezās pret mani. 

 "Ā, lellīt!" tētis bija jau jūtami pārāk daudz iedzēris. Viņš parasti reti dzer, bet ja to dara, tad kārtīgi. Kad biju maza un mēs dzīvojām visi kopā, es bieži slēpu viņa pudeli, kad jutu, ka viņš ir pārāk daudz dzēris. Viņš vienmēr vainoja mammu un tas izraisīja strīdus, bet es kamēr izlēju kārtējo alkohola pudeli tualetes podā un slēpos savā istabā. Cerams šodien nevajadzēs to atkal darīt. 

  "Lillijai uz kleitas izlija vīns un Karīna palīdz to atmazgāt," atbildēja man Monas māte Mindija. Es pamāju, bet mans skatiens kā pielipis bija uz Trevora tukšo krēslu. "Ā, tu domā, kur pazuda viņi?" Mindija jautāja, parādot uz viņa un Monas vietu,iesmejoties ar augstu, kaitinošu balsi. Man automātiski sarāvās seja, bet ātri atslābinājos, lai neizskatīties nepieklājīgi. 

  "Viņiem kaut kur vajadzēja steigties," sacīja Mindija. "Trevors apsolīja viņu kaut kur aizvest," viņa atkal ieķiķinājās, iemalkojot sarkano vīnu. 

  Es saskatījos ar Džesiku, kura stāvēja man blakus, klusi elsodama. 

  Gan jau viņš aizveda viņu randiņu vai kur citur. Es negribēju viņam zvanīt. Kāda jēga. Ja Mona ieraudzīs manu vārdu uz viņa telefona ekrāna, viņa sāktu skandālu.

 Pieaugušie atsāka sarunas, pilnīgi ignorējot mani. Izejot priekšnamā, sadzirdēju ūdens šļakstoņu un balsis nākam no vannasistabas gaiteņa galā. 

 "Es iešu pazvanīt Medisonei," sacīja Džesika. Es pamāju un viņa pazuda viesistabā. 

  Es pavēru vaļā jau pusatvērtās vannasistabas durvis. Pie veļas mašīnas stāvēja Karīna un grozu rokās, kurā atradās kaut kādi mazgājamie līdzekļi. "Kur tas pie velna palika?" murmināja Karīna, rakņājoties pa grozu. 

 Pie izlietnes stāvēja Lillija, cenšoties ar rokām izmazgāt sarkano plankumu. "Kas notika, Lillij?" Viņa ar tādu sparu un dusmām berza kleitu, ka likās tūlīt parādīsies caurums smalkajā zīda audumā. 

 "Tā sasodītā Mindija," viņa čukstēja. Lillija ievaidējās un palaida nelielu raudienu, atlaižot kleitu. Mitrais audums apgūlās atpakaļ uz viņas auguma. "Šī bija mana mīļākā kleita," viņa skumīgi sacīja. "To man uzdāvināja Karlo uz mūsu kāzu jubileju. Priekš manis tā ir ļoti dārga." Lillija apsēdās uz poda vāka un saķēra galvu rokās. 

  "Tu zini, kādi bija Mindijas plāni, Lillij," teica Karīna, joprojām meklējot kaut ko.

 Es notupos pie Lillijas, satverot viņas roku. "Par ko viņa runā?"

  "Mindija speciāli nogāza to vīna glāzi uz viņas kleitas. To visi redzēja un zināja. Tikai viņa izlikās kā nevainīga pelīte ar savu smaidu, kurš sastāv no viltotiem,baltiem zobiem." Nekad nebiju dzirdējusi Karīnu tik dusmīgu. 

 "Kā speciāli?"  es jautāju. 

 "Mēs vienkārši sēdējām, sarunājāmies. Mindija laikam domāja, ka neviens nepamanīs, un arroku pagrūda glāzi no galda, viss izlija man uz ceļiem. Tas ir tik bērnišķīgi un stulbi. Tikai man šo kleitu ir vairāk žēl nekā Mindijas prātu."

 "Nav jau pirmā reize," nomurmināja Karīna. 

 Nav jau pirmā reize? Mindijas gājiens man kādu atgādināja.