Viss, ko es nekad negribēju

13. nodaļa

LABOTS

pirmo reizi rakstīta ; 2015.g.

labots; 2017.g.

***

Es jūtos tagad tik droši. Atļāvos uz brīdi noticēt, ka viss būs labi. Atļāvos noticēt, ka nekas slikts nebija noticis.

Trevors man jautāja vairākas reizes, kas notika, un centās likt man runāt, bet es klusēju. Nezināju, ko teikt, un arī nebija spēka kaut ko teikt. Mēs šeit, uz skolas jumta, jau stāvam vairākas minūtes. Neesmu pārliecināta, bet mēs varbūt nokavējām jau nākamo stundu. 

Prasīju Trevoram, ko viņš šeit dara, kad biju jau nomierinājusies. Viņš atbildēja ar : "Tev to pašu ir jājautā, bet atbildot uz tavu jautājumu, šo vietu es jau sen atradu un dažreiz nāku šeit, kad gribu pabūt viens."

Viņam atbildēju, ka netīšām atklāju šo vietu un arī gribēju būt viena. Viņš neatlaida savas rokas, joprojām turēdams tās ap manu vidukli. Es necentos izsprukt no tām, jo jutu, ka šis ir pareizi. Nezinu, kā to paskaidrot.

Sāka pūst stiprs vējš un sāku nedaudz drebēt no aukstuma. Sajutu, ka viņa rokas stiprāk apskauj mani, mana mugura neiespējami tuvāk piespiedās viņa krūtīm un es atslābinājos. Viņš klusi sacīja, ka ir šeit un nekur neies. Es pamāju. Pēkšņi auksta lietus lāse uzpilēja man uz rokas. Paskatījos augšā un visas debesis ir kļuvušas melni tumšas.

"Mums labāk laikam iet iekšā," viņš čukstēja, viņa lūpas viegli pieskārās man ausij un viņa elpa, kutinot man vaigu, lika aizturēt man elpu. Nesaprotu, kāpēc viņš liek man tā justies. Tā liekas, ka taureņu vētra tūlīt uzspridzinās man vēderu. Es viegli pagriezu galvu pret Trevoru un viņš jau skatījās uz mani ar savām sasodīti hipnotizējošām acīm. Man liekas es atkal uz īsi brīdi pazudu tajās. Lēni pamāju ar galvu, atbildot uz viņa teikto. 

Viņš atlaida savas rokas un es uzreiz sajutu aukstumu pārejot caur mani ķermeni. Sajutu vairākas lāses un tad man uznāca mežonīgi drebuļi. Trevors saņēma manu roku un sāka vilkt uz izeju. Lietus kļuva stiprāks un arī bija dzirdams pērkons.

"Tu tiešām negribi par to parunāt? Tu tak zini, ka vari man uzticēties," teica Trevors, kad kāpām lejā pa trepēm. Viņš maigi saspieda man roku, kad es neatbildēju, un tikai tagad pamanīju, kad viņš vēl joprojām to tur. Es pakratīju ar galvu un vāji pasmaidīju, lai viņš saprastu, ka viss ir normāli, bet, paskatoties uz viņu, pēc viņa skatiena var saprast, ka viņš netic. Bet viņš vairs nejautāja par to, par ko es biju pateicīga. Man tagad nevajag izrunāties, man vienkārši vajag, lai kāds būtu blakus.

"Tad varbūt parunāsim par to, ko izdarīji ar manu mašīnu?" viņš jautāja. (skat.10.nod.)

Ups.

***

Visu rītu es nevarēju sakoncentrēties, ko saka man apkārt, it īpaši skolotāji. Visvairāk man dusmas, ka es nevarēju normāli uzrakstīt darbu, kurš ietekmēs vidējo atzīmi, kā teica skolotāja. Cik jauki.

Gribēju parunāt ar Džesiku, bet Trevors pateica, ka viņa šodien slikti jutās un nav skolā. Pēc sarunas ar Trevoru, viņš pavadīja mani līdz skapītim, joprojām turot manu roku. Paldies Dievam, gaiteņi bija tukši. Viņš arī nedusmojās savas mašīnas dēļ, tikai bija neapmierināts, ka viņam vajadzēja no rīta braukt ar Džeiku, kas īpaši nav jautri. Viņš arī paslavēja par manu izcilu darbu, kas man lika nedaudz pasmaidīt.

Tagad eju viena pa kluso gaiteni. Visi atrodas ēdnīcā, bet es uz turieni nesteidzos. Negribas atrasties daudzu cilvēku apkārtnē un neesmu izsalkusi, kaut arī nebiju ēdusi brokastis. Lēnām iegāju skaļā, pārpildītā ēdnīcā. Daži skatieni ir veltīti man, bet es cenšos tos ignorēt. Es tagad izskatos pēc zombija, kurš neko nejūt.

Man gribas raudāt, bet asaras netek. Man gribas kliegt, bet balss ir pārāk klusa.

Pamanu ēdnīcas galā mūsu galdiņu un eju uz turieni. Ejot garām cilvēkiem, sadzirdu čukstus, sarkastiskus smieklus no skolas galvenajām klačotajām. Arī pamanu Monu, kura sēž ar smīnu uz sejas. Visus ignorējot, sasniedzu galdiņu un klusi apsēžos, somu nometot pie kājām. Sarunas pie galdiņa apklust un visi skatās uz mani. Redzu, ka Džeiks grib man jautāt kaut ko, bet Trevors iesit ar elkoni viņam pa sānu, norādot, ka nevajag. Es pateicīgi pasmaidu un Trevors atsmaidīja atpakaļ. Saliku rokas klēpī un vienkārši klausījos sarunas.

"Lizi jau šodien izraksta no slimnīcas?" dzirdēju Medisoni jautājam. Džeiks priecīgi smaida un pamāj.

"Jā. Ārsti saka, ka viņa ir lieliskā stāvoklī un viņa doties mājās. Protams, gultas režīms un kaudzēm zāļu, bet vismaz varēšu būt ar viņu," viņš lepni teica, kas lika visiem smaidīt. Visi, manuprāt, gribētu tādas attiecības kā Lizei un Džeikam, un visas meitenes gribētu puisi kā viņš.

Es pieķēru Trevoru skatāmies uz mani, stulbi smaidam. Es sacēlu uzaci, ar jautājumu 'ko viņš skatās' uz manas mēles, bet viņa smaids drīz pazuda, kad pamanīja kaut ko man aiz muguras. Nepaspējot saprast, man blakus apsēdās Dens, parādot savus Holivuda baltos zobus. Man vienīgais šodien nav spēka nemaz smaidīt? Visi pēkšņi tik dzīvespriecīgi palikuši, bet es kā vienmēr pilna ar sliktām emocijām.

Dens man kaut ko stāstīja, bet es nedzirdēju. Es atkal biju pazudusi. Apkārt sev nevienu neredzēju. Tad es ieraudzīju Lauru. Viņa apsēdās man pretī, blakus Medisonei. Sajutu roku, kura apvijās man ap gurniem. Pagriezos pret Denu un viņš skatījās uz mani ar smīnu, tad aizgriezās. Ar neizpratni, nolaidu galvu un skatījos uz saviem roku pirkstiem. Nezinu kāpēc, bet es tagad sajutos neērti. Centos atbrīvoties no viņa tvēriena, bet viņa roka bija pārāk stipra. 

Tad kāds uzsita pa galdu, kas lika visiem palekties. Visi pagriezās pret Lauru, kura visā ātrumā piecēlās un gāja prom. Viņas brūnie mati plīvo gaisā no tā, ka viņa dusmās iet, un drīz pazūd ēdnīcas izejā. Es paskatos uz visiem ar apjukumu manā sejā, gribēdama uzzināt, kas tikko notika, bet visi skatieni tika vērsti uz Denu. Paskatījos uz viņu un viņš vienkārši sēdēja ar smīnu, un dzēra ūdeni no pudeles. Tad viņš atlaida savu roku, kura bija ap mani, paņēma savu somu, lēnām piecēlās un gāja uz to pusi, kur izskrēja Laura.

Džeiks ar Medisone pakratīja galvu un izbolīja acis, kamēr Trevors blenza uz to pusi, kur tikko bija Dens. Trevora acis pēkšņi kļuva tumšas, gandrīz melnas. Viņa dūres kļuva baltas no tā, ka viņš tās spiež.

"Kāds man kaut ko paskaidros?" prasīju un brīnījos, ka mana balss bija diezgan skaļa un saprotama. Visi skatījās uz mani it kā pārsteigti, ka es runāju. Viņi atskatījās viens otru, domādama, ko teikt. Neviens neko neteica kādu minūti, tāpēc vairāk negaidīju. "Labi, varat neteikt," teicu. Nopūtos, paņēmu somu un gāju ārā no ēdnīcas, atkal ignorējot visus man veltītus skatienus un mana vārda saucienus. Es noturējos gandrīz desmit minūtes cilvēku vidū un man jau bija līdz kaklam.

Vienmēr vispār esmu bijusi vientulīgs cilvēks. Man nevajag, lai man katru dienu apkārt būtu daudz ļaužu. Man pietiek ar vienu, kuram varēšu palīdzēt es un kurš varēs palīdzēt man. Tur, Latvijā, man bija apmēram 3 tuvi draugi, pārējos varēja skaitīt kā draugu draugus, ar kuriem es vienkārši pavadīju laiku. 

Esmu tāds cilvēks, kurš labāk mierīgi sēdēs mājās, lasīs vai skatīsies filmu, ko es arī daru katru dienu. Man bija bail, ka, kad atbraukšu uz šejieni, man būs grūti būs atrast cilvēku, kurš mani saprot, jo esmu tomēr atšķirīga un sveša. Man bija bail no tās vientulības, kad tu nevienam neesi vajadzīgs un neviens par tevi neinteresējas, bet man paveicās. Man blakus ir cilvēki, uz kuriem varu uzticēties un varu cerēt, ka viņi mani nepametīs.

Varbūt var padomāt, ka esmu naiva, bet man lika aizdomāties tas, ka Dens nemaz nepajautāja, kā man iet. Tā liekas, ka viņš pat neko nepamanīja. Viņš atnāca un aizgāja. Man nesāp, bet nepatīkami ir, jo man likās, ka starp mums kaut kas ir, kaut arī pie velna nezinu kas. Man vajadzētu parunāt ar viņu, lai nekādu vainas sajūtu nepaliktu.

Esmu maza, naiva meitene, kura domā, ka viss ir balts un pūkains.