Viss, ko es nekad negribēju

18. nodaļa

18.nodaļa

***

Visas stundas nosēdēju bez garastāvokļa. Tagad vēl pēdējās 10 minūtes un tad man ir treniņš. Tikai jāgaida stundu, bet mājās braukt negribās.

Nezinu, kāpēc Lauras sasodītie vārdi manā galvā skan kā ieskaldīti. Lai arī kā vēlētos un cenšos par tiem nedomāt - nevaru. Tas mani padara traku.

Es pārēju ar acīm pār klasi un es pamanīju Džesiku, sēžam pirmajā solā manā rindā. Tad mans skatiens apstājas uz pazīstamiem šokolādes brūniem matiem trešajā solā. Es sēžu piektajā un es perfekti varu viņu saredzēt. Viņa garās kājas izstieptas uz priekšu un viņa muskuļainās rokas saliktas uz sola, ar vienu roku viņš klikšķina pildspalvu, bet nevienam tas netraucē, vai vienkārši neviens nemēģina viņam aizrādīt, jo tomēr tas ir Trevors. To nevar paskaidrot. Cilvēki bieži cenšas neiesaistīties ar viņu konfliktā, jo tas var slikti beigties. Kā kādreiz minēju, viņš ir vienāds ar Džesiku. Spītīgi un viegli nokaitināmi. To var dažreiz izmantot, lai pasmietos, bet pēc tam pašam jācieš sekas.

Uz brīdi atkal pievēršos, kas notiek stundā. Mūsu literatūras skolotāja ir diezgan jauna. Es viņu biju satikusi savā pirmā dienā šeit. Viņas sarkanie mati sapīti ciešā bizē un pārkrīt pār muguru. Brilles ar bieziem rāmjiem uz deguna un parastā zilā kleita līdz ceļiem viņu ļoti raksturo. Miss Duranta. Viņa arī visdīvainākais cilvēks, ko esmu satikusi. Ja piemēram stundas tēma ir par Šekspīra darbu, kā šodien, tad viņa sāks runāt par kaut ko citu. Dažreiz viņa saka tādus vārdus, kuru nozīmi es nezinu. Viņa vienmēr filozofē, runā par dzīvi. Ne jau man tas nepatiktu, tieši otrādāk, bet puse klases vienmēr guļ. Sarunāties gan neviens pat nemēģina, jo tad viņa izvelk svilpi un pūš visā skaļumā. Dažreiz viņa sit ar lineālu. Pa nopietno. Nebrīnīšos, ja viņa vēl liks tupēt uz zirņiem.

Tagad viņa runā par cilvēki attiecībām, sakarā ar Romeo un Džuljetu. Nekad nesapratu šo grāmatu. Saprotu, ka Šekspīrs šo darbu sarakstījis daudzus gadsimtus atpakaļ, bet, manuprāt, arī toreiz viss šis liktos slimi. Cilvēkiem tā neko neiemāca. Vienkārši parāda divus jauniešus, kuri it kā mīl viens otru un pēc tam abi nomirst. Tas ir stulbi. Cilvēki dažreiz neapzinās, kas ir mīlestība. Neesmu pārliecināta, vai var to vispār izskaidrot.

"Ja jūs domājat, ka mīlestība ir sarežģīta, tā nav. Cilvēki ir," pateica Durantas kundze, staigājot pa klasi. Viņa it kā izdzirdēja manas domas. "Tu iemīlies visnegaidītākā cilvēkā, visnegaidītākā momentā. To nevar novērst, to nevar apstādināt," viņa turpināja, bet pēkšņi viņa runu pārtrauca klusa ņirgšana. To varēja perfekti dzirdēt, jo klasē ir vienmēr perfekts klusums. Tu pat varētu dzirdēt kā nokrīt adata.

"Butlera kungs," viņa vērsās pie Trevora ar savu nopietnāko toni un grimasi. "Varbūt jūs gribētu pavēstīt klasei, kas jūsuprāt ir mīlestība." Trevors bija tas, kurš smējās ar puisi, kurš sēž viņam priekšā.

"Bet protams, miss Duranta," sacīja Trevors, aizliekot rokas aiz pakauša, viņš noliecās atpakaļ un stipri nopūtās. "Mīlestība ir tad, kad nevari izskaidrot tavas mīļākās lietas otrā cilvēkā. Mīlestība ir tad, kad tev sāp galva no kārtējās kafijas krūzes, jo neesi gājis gulēt vairākas dienas, redzot otru cilvēku, kad taisi ciet acis. Mīlestība ir, kad tu nevari izdzīvot bez tukšas sirds. Mīlestība ir tad, kad tu otra acīs redzi zvaigznes un nevari beigt lūkoties. Mīlestība ir tad, kad otra cilvēka laime, ir tava laime. Tu nevari saprast, kas ir mīlestība, kad nesatiec to īsto cilvēku un tu nevari beigt smaidīt, redzot viņu. Bet īstenībā.." Trevors atkal nopūtās, apsēžoties taisni un paskatījās uz skolotāju, "Mīlestība ir mēsls, jo vienmēr beigās kāds tiks sāpināts. Dzīve nav romantika, tā ir realitāte."