Viss, ko es nekad negribēju

10.nodaļa

LABOTS

pirmo reizi rakstīta ; 2015.g.

labots; 2017.g.

***

Vienmēr jāatrod cilvēku, kurš tev dos iespēju aizmirst par visu. Vismaz uz laiku, bet būs ar tevi un izbaudīs dzīvi kopā ar tevi.

Tagad es nebrīnos, kad cilvēki aiziet. Es vairāk brīnos, kad viņi paliek.

"Mosies, princes," aizsmakusi, maiga balss čukstēja man ausī. Patīkams vēsums aizgāja pa manu mugurkaulu, kas lika man nodrebēt.

"Esmu nomodā," teicu klusu, kas laikam skanēja vairāk kā 'emu nnohmona'. Trevors viegli pasmējās.

"Celies. Tu zini, ko es varu izdarīt," viņš brīdināja, bet sajutu viņa smīnu tonī, kad viņš to teica. Es gulēju uz vēdera. Lēni atvēru vienu aci un redzēju viņa seju, smaidam, guļot man blakus. Pieņemu šis nav sapnis.

"Bet es negribu," murmināju, aiztaisot aci. 

Pēkšņi kāda auksta roka ielavījās zem mana krekla. Manas acis bija uzreiz vaļā. Trevors atkal pasmējās par manu reakciju, bet roku nenovāca. Viņš sāka veidot apļus uz manas muguras un nevaru nepateikt, ka tā sajūta ir vienkārša perfekta. Uz brīdi atļaujos aiztaisīt atkal acis un nopūtos, atļaujot atslābinošais sajūtai mani pārņemt. Bet tad viņa roka sāka ceļot augstāk un augstāk pa manu muguru un es nevarēju noturēties. "Labi! Ceļos!" teicu, pieceļoties sēdus. Viņš pasmējās un arī apsēdās.

"Vari ieiet dušā, ja vēlies. Tur ir tīrs dvielis," viņš sacīja, pieceļoties no gultas. Es kā vienmēr sastingu, jo viņš bija bez krekla. "Brunetīt, ja tu mani gribi, vienkārši pasaki," viņš ķircināja, pamanot, kur es skatos. 

"Sapņo vien," teicu, nokāpjot no gultas un ieejot vannasistabā. Novilku kreklu un apstājos zem siltā ūdens, kas man lika līdz galam pamosties. Nomazgājoties, es ietinos dvielī, kurš karājās blakus. Es sapratu, ka nepaņēmu savas drēbes no istabas. Es atvēru viegli durvis, bet Trevora istabā nebija. Riskēt negribēju, tāpēc nometu dvieli un uzvilku viņa kreklu, kurā gulēju un iegāju istabā. Uzvilku džinsus un nolēmu palikt kreklā. Sabāzu to biksēs. Izlaidu matus no copes un pirkstiem pārgāju tiem cauri. Tie ir nedaudz čirkaini tā dēļ, ka visu nakti bija sataisīti.

Trevors vēl nebija atpakaļ, tāpēc izgāju ārā no istabas. Māja patiešām ir gigantiska. Gaitenī ir pārāk daudz durvju un es nevaru atrast trepes.

"Trevor?" mēģināju saukt. "Trev?" saucu skaļāk. Atbildes nav. Sāku iet vienkārši uz priekšu. Pagāju garām spēļu istabai un pat sporta zālei! Ja es šeit dzīvotu, es šo vietu nepamestu.

Pēc man tā liekas mūžības es atradu kāpnes. Nokāpu lejā un stāvēju priekšnamā apdullusi atkal.

"Trevor!" saucu.

"Virtuvē!" balss atbildēja un tā nāca no labās puses. Sāku iet pa nelielu gaiteni un nonācu lielākajā virtuvē, ko esmu redzējusi. Pie sienām bija krāšņas baltas virtuves letes un arī virtuves vidū, ap kurām ir daži bāra krēsli. Sienas ir gaišas un lielie logi padara virtuvi vēl gaišāku. Trevors stāv pie kafijas automāta un es apsēžos uz viena no krēsliem pie letes.

"Gribi kaut ko ēst?" viņš prasīja uzliekot man priekša krūzi ar kafiju. Es pakratīju plecus.

"Tu māki gatavot?" jautāju šaubīgi.