Viss, ko es nekad negribēju

30.nodaļa

   Es tikai dzirdēju savu sirds pukstam pret krūtīm un tā sāka dauzīties trakāk, kad Trevors izkāpa no mašīnas.

 Viņš zaudēja. 

   Joprojām gaidu kādu pasakām, ka ir notikusi kļūda, ka notika nesaprašanās.

  Trevors gāja mierīgā solī, rokas sabāzis bikšu kabatās, viņa vēsais skatiens sastindzis uz manis.  Viņš ignorēja, kas notika apkārt. Viņa fani centās viņu uzrunāt, meitenes skārās viņam klāt, mēģinot atbalstīt. Trevors pagāja visiem garām, sprostoties caur pūli. 

  Viņš izspieda smaidu, kad pagāja garām Džesikai un pārējiem, pamāja Džeikam un Gabrielam, it kā dodot zīmi, ka viss labi. Gabriels pakratīja ar galvu un es pamanīju nelielu smaidu uz viņa lūpām, tad viņš aizgāja. Par ko viņš priecājas ?

  Trevors apstājās man tieši pretī. No viņa ķermeņa nāktais siltums mani sasildīja. Es alku tagad pēc viņa apskāviena. Izklausījos kā mazs bērns vai meitenes ar uzmanības trūkumu, bet manas rokas pašas kā vilkās viņam klāt. Trevora lazdainās acīs maigi skatījās lejā uz mani.

  Viņš satvēra manu ledaino roku savā lielā plaukstā. "Ejam," viņš nomurmināja un sāka mani vilkt prom no pūļa. Es atskatījos atpakaļ. Džeiks ar Lizu gāja atpakaļ uz manu mašīnu. Es Lizei biju uzticējusies savas atslēgas, jo biju pārliecināta, ka es tās pazaudētu. Džesika kliedza virsū Gabrielam, tikai es nedzirdēju par ko tieši. Viņa vicināja gaisā rokās un viņas seja bija apsārtusi aiz niknuma. Gabriels maigi uzlika rokas viņai uz pleciem. Džesika tad nomierinājās, bet nepacietās, un iesita Gabrielam pa plecu. Tas laikam sāpēja. 

  Trevors gāja ātri un es nevarēju paspēt viņam līdzi ar savām īsām kājām. Centos nepaklupt aiz kādas koka saknes, bet tumsas dēļ neko neredzēju. Drīz Trevors apstājās, liekot man ietriekties viņa mugurā. Saskatīju, ka viņš atvēra mašīnas durvis un gaida, kamēr es iekāpšu. Šīs bija viens no viņiem vairākiem auto. Atlaižot viņa roku, es neveikli iesēdos iekšā.

  Es tā arī nedabūju apskāvienu. 

  Kā viņš iesēdās mašīnā, uzreiz sāka braukt. Tas ir labi, ka viņam pieder vairākas mašīnas, jo to, ar ko viņš zaudēja, vairs nekad neredzēs. 

 Mēs braucām klusumā. Dzirdēju tikai motora rūkoņu, akmeņu un smilšu sišanos pret riteņiem. Drīz mēs izbraucām uz šosejas. Ceļš tukšs un mierīgs. 

Es uzmetu viņam skatienu. Viņš sēdēja, acis uz ceļa, viena roka uz stūres, otra atstutēta pret logu. Var secināt pēc tā kā viņš satvēra matus pirkstos un sakož lūpu , ka viņš par kaut ko ir aizdomājies. Negribu arī neko teikt. Nevaru saprast, kā viņš tagad jūtas. Vai viņš grib, lai es kaut ko saku? Vai labāk klusēt?

 Drīz viņš samainīja rokas. Ar vienu pārslēdza ātrumu, tad atstājot to uz konsoles, tuvu man. Es lēni pasniedzos klāt, ar pirkstu galiem pieskāros viņa rokai, baidoties no viņa reakcijas. Trevors pamanīja, ko vēlos darīt, un, neko nesakot, maigi satvēra manu plaukstu, uzliekot mūsu sadevušās rokas man uz kājas. Es pie sevis viegli pasmaidīju. Viņš man lika saprast, ka viņš ir šeit. Es neesmu viņu pazaudējusi, vienkārši viņš vēl nav gatavs runāt. 

  Es izvilku no jakas kabatas telefonu un uzrakstīju Karīnai, pasakot, ka man viss labi, un paprasīju, kā viņiem tur iet. Es tomēr tak aizbēgu prom no ciemiņiem, kaut arī neviens īsti nepamanīja. Pēc minūtes viņa atbildēja, ka nolika gan Keitu, gan manu tēvu gulēt. Es klusi pasmējos, es ieslidināju telefonu atpakaļ kabatā.