Viss, ko es nekad negribēju

23.nodaļa

Iepriekšējā nodaļā:

"Nu, kā tad būs?" jautāja Mona.

Visas galvas pagriezās pret mani, bet es tikai virināju muti. Es cerīgi paskatījos uz blondīni 'Nikolu', kurai arī visai labi izdevās, bet atcerējos, ka viņa man prasīja, ko nozīme daži vārdi, ko pat bērnu dārznieks zinātu. Es saraucu pieri un aiztaisīju acis, dziļi ieelpojot.

Šis ir visstulbākais, bet arī kaut kādā ziņā gudrs gājiens.

"Mona, tu esi Džuljeta."

23.nodaļa

***

Esmu dzirdējusi, ka tos cilvēkus, kuri visu laiku domā par laiku vai kuri pazūd atmiņās domājot, kur viss laiks pagāja un cik ātri, ir pesimisti. To izdzirdot es iesmējos, jo manuprāt katrs cilvēks ir kādreiz iedomājies, cik ātri pagājuši gadi vai pat viena diena. Dažreiz man galvā ieskrien doma, kā būtu, ja varētu visus pasaules pulksteņus apstādināt. Neviens nezinātu vai tagad ir pēcpusdiena, vai jau tuvojas vakars. Ziemā būtu vieglāk, bet, manuprāt, dzīvot un nezināt, cik tev vēl minūtes palika, līdz tu varēsi ēst vakariņas, ir diezgan interesanti. Varbūt būtu kā filmās, ja apstājas laiks, tad apstājas cilvēki, viņi nekustas. Laiks ir piņķerīga lieta. Dažreiz tev negribot tas ātri paiet un to vairs neatgriezt atpakaļ.

Tūlīt tuvojas novembra vidus un arī mana pirmā pateicības diena. Kā saprotu, tad visiem jāsaka paldies, bet, godīgi sakot, man ir ļoti maz cilvēku, kam teikt paldies. Kaut arī ir jāsaņemas un jāpateicas tiem, kuri neko labu man nav darījuši vai nodarījuši pāri. Tos ir jāpiedod un jāaizmirst. Tētis jau plāno vakariņas ar lielo tītaru un viņš vēlas uzaicināt dažus draugus un kolēģus. Viņš man arī teica, ka varu pasaukt savus draugus, bet man nevelk to darīt, jo man liekas visiem jau ir plāni ar savām ģimenēm un paziņām. Mēs ar tēti vēl ceram, ka mammai izdosies atbraukt uz svētkiem. Katru dienu zvanām viņai caur skype, bet viņa vēl ir slimnīcā, un vismaz līdz Ziemassvētkiem, ja ne vēlāk, tur būs.

Es katru dienu domāju par mammu un nenoliedzu, ka man nepietrūkst māju, kaut šo vietu jau saucu par savām mājām, bet tomēr man kaut kas pietrūkst un dažreiz jūtos sveša. Dažreiz pietrūkst māju siltuma un mātes mīlestības.

"Hallo?! Eli?" es palecos uz vietas un atjēdzos, ka esmu klasē, un Džesika māj ar roku man acu priekšā. "Eli, ejam, stunda beidzās. Tev jābeidz sapņot," sacīja Džesika, izbolot acis. Viņa paņēma savu somu un gāja ārā. Visa klase jau ir tukša. Dziļi ieelpoju un pakratīju galvu. Šī ir pēdējā diena pirms svētku brīvdienām un es nevaru sakoncentrēties, kaut arī nevaru jau visu nedēļu.

Sametu grāmatas somā un lēnām gāju prom. Izejot no klases, pamanīju, ka mani gaida Džesika, kas mani izbrīnīja, jo šodien viņai nav garastāvokļa. Es viņai vāji uzsmaidu un mēs sākam iet pa gaiteni, garām cilvēkiem, klusējot. Bieži tas klusums ir komfortabls, bet šoreiz ir saspringts, un es jūtu, ka Džesiku kaut kas nomāc.

"Džes?" jautāju, pagriežot galvu pret viņu, bet Džesika skatījās uz priekšu.

"Hm?" viņa atjautāja.

"Tev viss ir labi?"

"Mhm."

"Tu izpildīji fizikas mājasdarbu?"

"Mhm."

"Iedosi norakstīt?"

"Mhm."

"Džes?"

"Mhm."

Stipri nopūšoties, es saķeru viņu aiz pleca un apstādinu. Džesika vispirms nesaprata, kas notika. Viņa apskatījās uz manu roku uz viņas pleca, tad uz mani.