Viss, ko es nekad negribēju

8. nodaļa

LABOTS

pirmo reizi rakstīta ; 2015.g.

labots; 2017.g.

***

Pagāja jau otrais mēnesis, kopš esmu šeit. Tētis visu pagaišo nedēļu bija mājās, bet katru dienu atradās savā ofisā, tāpēc viņu tik un tā bieži neredzēju. Karlīna pārcieš stresu, kā viņa teica. Pagaišajā nedēļā viņa oficiāli izšķīrās ar vīru, un, kaut viņa izskatās stipra, es redzu, cik viņai ir slikti. 

Mamma retāk zvana. Teica, ka viņai neatliekamas darīšanas, apsolot, ka pārzvanīs vēlāk, kaut arī tā nenotiek. Trevors kopš mūsu nelielā strīda mani ignorē vai es viņu ignorēju. Pati nezinu.  Es arī īpaši necentos iesākt sarunu. 

Ar Denu salabām. Viņš apsolīja aizvest mani kaut kur paēst un uz kino. Viņš izrāda man daudz uzmanības, dažreiz pat pārāk lieku. Es nezinu, kādas man ir jūtas pret viņu. Man arī gribētos uzzināt, ko viņš jūt pret mani. Džesika saka, ka man jāiedod viņam iespēja, bet Trevora skatiens uz mani katru reizi, kad Džesika to pasaka, liek man aizdomāties par pretējo. Es nezinu no kurienes nāk pēkšņā uzticība Trevoram. 

Viņš man pietrūkst.

Ir trešdiena. Es stāvu pie sava skapīša un cenšos atrast vēstures darba lapas. Aizkaitinājuma dēļ aiztaisīju skapīti ciet un noliecu galvu pret to. Smagi nopūtos un aiztaisīju ciet acis.

"Hej, skaistā," kāda pazīstama maigā balss man čukstēja ausī. Dens uzlika vienu roku man uz muguras un atstutējās pret skapīšiem pie mana sāna. 

Cerēju, ka tas ir Trevors. Gribēju iepļaukāt sev par to domu.

"Hej," slinki pasmaidīju. Viņš smīnēja apskatot mani. "Kas ir?" jautāju. Dens atkal noliecās man pie auss un klusi teica.

"Šodien tu izskaties it īpaši pievilcīgi." Jutu, ka mani vaigi sakarst. Drīz noskan zvans uz ēšanas stundu. Dens vienmēr izmet šādus tādus komplimentus, bet viņš vienmēr pasmējās, kad tos pasaka, tāpēc man vienmēr moka doma, ka viņš visu saka nenopietni.

"Es tevi satikšu pēc stundām, okej?" viņš prasīja.

"Tu vai tad neiesi ēst?" jautāju, uzliekot uz pleca somu.

"Nē, treneris paprasīja visai komandai sanākt. Satiksimies vēlāk," viņš teica, nobučojot man vaigu un aizskrienot prom. Es nosarku vēl vairāk. Sāku iet uz ēdnīcas pusi. Es pieskāros ar roku tai vietai, kur viņa lūpas man pieskārās. Tad es paberzēju to vietu ar spēku, ar vēlmi, lai pazūd stulba sajūta. 

Gaitenis jau bija tukšs. Pēkšņi es pamanīju, ka man pretī nāk pazīstams siluets. Trevors. Neesmu redzējusi viņu vairākas dienas. Domāju, ka viņš no manis izvairās. 

Es apstājos un cerēju, ka viņš mani pamanīs. Tā arī notika. Viņš pacēla acis un arī apstājās. Mēs stāvējām divus metru attālumā no viens otra un vienkārši skatījāmies. Trevors izvairījās no mana skatiena. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet tik pat ātri to aizvēra. Es arī centos, bet neviena skaņa nenāca ārā. Verināju muti kā zivs.

"H..hej.." pēkšņi izdvesu klusā balsī.

"Hej," viņš tik pat klusi atbildēja. Mēs nekustējāmies no vietas. Es pievilku somu tuvāk sev klāt. Smagi nopūtos un nolaidu galvu. Paskatījos augšā un Trevors lūkojās uz mani, rokas sabāzis bikšu kabatās.

"Piedot mani," mēs pateicām pēkšņi vienā laikā. Sākām smaidīt un pasmējāmies. Piegājām viens otram tuvāk un es nevarēju noturēties. Es apķēru savas rokas ap viņa vidukli un uzliku savu galvu uz viņa pleca. Ieelpoju un sajutu viņa patīkamā odekolona smaržu. Viņš aplika savas rokas ap mani un savu zodu uzlika uz manas galvas. Viņa pieskāriens man vienmēr nomierinu un liek justies silti un droši.