Viss, ko es nekad negribēju

16.nodaļa

16.nodaļa

***

Smagums acīs. Aukstums pāriet pār ādu un drebuļi mani nedaudz pamodina. Apsēžos sēdus gultā, ar segu aptinusies. Kājas lēni nolaižu lejā un manas pēdas uzreiz saskaras ar ledaino grīdu. Istabā ir tumsa, jo ir pārāk agri. Kārtējā negulētā nakts un visu dienu mocīšos ar miega trūkumu.

Vairākas dienas pēc kārtas pamodos agri no rīta vai nakts vidū, un vairs gulēt neeju. Mans organisms prasa ikdienas kofeīna devu. Tas, var teikt, ir vienīgais no kā pārtieku. Man nav gribas ēst. Man ir bail apskatīties spogulī, pat nevaru iedomāties, ko es ieraudzīšu atspulgā.

Savu bezspēcīgo ķermeni piespiežu piecelties no gultas. Paceļu rokas, lai matus sataisītu zirgastē, un rezultātā sega noslīd no pleciem un es sāku trīcēt no neizturama aukstuma. Paceļot segu, es pa gultu sameklēju savas zeķes, kuras pa nakti ir noslīkušas no kājām, un uzvelku tās. Biezais vilnas džemperis un siltās pidžambikses man īpaši nepalīdz sasildīties.

Velkot kājas un nonāku virtuvē. Dzīvoklis ir tukšs un kluss. Paskatos uz sienas pulksteni un tas rāda pieci rīta. Tētis un Karlīna vēl guļ, tāpēc man atkal jāpavada rīts vienai, līdz aiziešu līdz skolai.

Uzvāru kafiju un ieleju to savā mīļākā krūzē. Maigs kafijas aromāts liek man sasildīties. Apsēžos pie galda, kafijas krūze starp manām plaukstām. Malkojot savas vienīgās brokastis, es atkal domāju, kas pie velna ar mani ir noticis.

Ceturtdien, kad man vajadzēja pavadīt mammu, negribot aizbraucu ar viņu uz lidostu. Dīvainām kārtām, bet es neraudāju. Man bija smagi, bet asaras nenāca. Man blakus stāvēja Trevors un cieši turēja man roku, par ko viņam biju pateicīga. Tētis palīdzēja nest bagāžu. Es, galvu nokārusi, gāju ar Trevoru aizmugurē, grūstoties ar lielo cilvēku pūli. Neviens neteica ne vārdu, kad mammai pienāca laiks iet prom. Tas brīdis man bija pazīstams, tikai viss notika otrādāk. Nevis es braucu prom, bet viņa. Sapratu, ko viņa izjuta, kaut manī nevaldīja nekādas emocijas. Kļuvu iztukšota un neizprotama.

Sarunājām ar mammu, ka sazvanīsimies caur skype un ka varbūt viņai izdosies atbraukt Ziemassvētkos. Tagad viņai gaidāmas divas operācijas un ilgs rehabilitācijas laiks. Vienīgais, ko es ceru un vienīgais, ko es gribu, lai viņai viss būtu labi.

Piektdien es, drīzāk Trevors, mani aizveda uz skolu. Ne ar vienu nerunāju un arī neviens necentās, jo redzēja kādā paskatā biju. Mani mati bija sataisīti ātrā copē. Biju uzvilkusi legingus un lielo džemperi. Palaidu garām arī florbola treniņu. Dens bija mēģinājis ar mani runāt, bet es viņu ignorēju. Džesika bija man blakus, jo uztraucās, ka es izdarīšu kaut ko stulbu. Nosēžot skolā, Trevors mani aizveda mājās. Ievadīja mani iekšā, uztaisīja ēst, bet es atteicos. Apsolīju, ka paēdīšu vēlāk. Sameloju. Kopš tās dienas neesmu normāli ēdusi.

Brīvdienās es nosēdēju mājās, tupi skatoties griestos. Pa brīžiem tikai piecēlos, lai aizietu uz tualeti vai izdzert glāzi ūdens. Tētis aizbrauca atkal darba darīšanās, un Karīna mēģināja ar mani runāt, izkustināt no mājām, pabarot, bet es nekustējos no vietas. Mazā Keita bija atskrējusi uz manu istabu. Viņa man lika izspiest smaidu. Es viņas garos, blondos matus sapinu bizēs, tad mēs paspēlējāmies un tad es atkal gulēju nekustēdamies.

Tagad, pirmdienas rītā, es sēžu vienas ar kafijas krūzi. Roka stiepjas pēc vēl vienas tases, bet es atturos. Tas mani organismu vēl vairāk sabojās, ja to vispār vēl ir iespējams izdarīt.

Izdzerot līdz garam, iemetu krūzi izlietnē un lēni dodos augšā uz istabu. Saprotu, ka tomēr laikam jāieiet dušā, tā bija pirmā lieta, ko izdarīju, ieejot istabā. Nostāvot kādu laiku zem ūdens, izkāpu no dušas, ietinu sevi un matus dvielī. Izejot no vannasistabas, ar mitrām pēdām čāpoju uz gultu. Apsēdos uz tās un smagi nopūtos. Paskatījos apkārt un es negribēju šo vietu pamest. Man negribējās iziet civilizācijā, saskarties ar saules gaismu. Visas šīs dienas es turēju aizkarus ciet un svaigā gaisā negāju. Pati nesaprotu, kāpēc tā daru. Vienkārši nav spēka. Jūtos droši. Nekas mani netraucē un nekas nenotiek. Aplūkoju savas atkailinātās ciskas. Tik tieva nekad neesmu bijusi. Drīzāk kaulaina esmu, bet ēst sevi piespiest nevaru.