Viss, ko es nekad negribēju

7.nodaļa

LABOTS

pirmo reizi rakstīta ; 2015.g.

labots; 2017.g.

***

  Tas brīdis, kad saproti, ka viss, ko tu domāju būs drausmīgi, izvērtās diezgan labi. Es patiešām domāju, ka nevarēšu šeit iejusties. Pagājuši gandrīz divi mēneši, bet es varu teikt, ka atradu cilvēkus, kuri palikuši man tuvu sirdij.

 Skola jau sen beidzās un mēs tagad ar Džesiku un Lauru staigājam pa veikaliem. Šeit jau esam vairākas stundas un mēs beidzot uztaisījām pauzi, nopērkot kafiju.

 Mēs nometām mūsu iepirkumu maisus pie kājām un iekritām krēslos. Spēka nebija. Tik ilgs šopings man nav sen bijis.

 "Atgādiniet, ko mēs meklējam tieši?" prasīja Laura, rakstot kādam īsziņu.

 "Kleitu. Elijai ir randiņš!" līksmi teica Džesika, atnākot ar dzērieniem un apsēžoties man blakus.

 "Nopietni? Ar ko?" bez intereses prašņāja Laura, turpinot sarakstīties.  Es jau gribēju teikt, ka ar nevienu īpašu, jo sapratu, ka viņai tas nerūp, bet Džesika mani pārtrauca.

 "Ar Denu," atbildēja Džesika, pārkrustojot rokas pār viņas krūtīm. Atbilde lika Laurai pacelt acis. Viņa skatījās uz Džesiku ar neizpratni, it kā ar cerību, ka viņa joko. Tad viņa paskatījās uz mani un es pamanīju viņas acīs nesaprotamas emocijas.

 "Man prieks par tevi," viņa vēsi atbildēja, viegli uzsmaidot. Viņa sāka dzert savu kafiju un skatījās apkārt. Es paskatījos uz Džesiku un viņa vienkārši sēdēja, pārkrustojot vienu kāju pār otru, sūca savu auksto kafiju caur salmiņu un izlikās, ka nekas nenotika. Es sajutu neērtu klusumu pārejam pār mūsu galdu. Centos kaut ko runāt, bet Laura mani ignorēja, bet Džesika vienkārši raustīja plecus. Nesapratu, kas notika, kāpēc pēkšņi mainījās garastāvokļi.

Laura vienmēr ir bijusi vēsa pret mani, distancēta. Man liekas viņas pavada ar mani laiku tikai Medisones un Džesikas dēļ.

Kādu laiku vienkārši sēžot nerunājot, es piecēlos un aizgāju uz tualeti.

 Ejot ārā no tualetes, es susināju rokas pret savām biksēm. Pēkšņi kāds mani stipri pagrūda pa plecu, liekot man pazaudēt līdzsvaru. Garāmgājējs mani satvēra aiz apakšdelma, lai nenokrītu.

 "Jāuzmanās, kur ej, brunetīt," smīnēja Trevors. Viņš ir visur man liekas.

 "Mhm," centos paiet viņam garām, bet viņš mani turēja aiz rokām.

 "Brunetīt, kas noticis?"

 "N.. nekas.. nekas nenotika .. kāpēc kaut kam jānotiek," murmināju. Trevors vienkārši stāvēja un skatījās, aplūkoja seju, it kā meklētu iemeslu.

 "Eli, tev kaut kas nomāc, bet .. ja negribi par to runāt, tad vari nestāstīt .."

 "Nē nē, viss labi, Trev. Es vienkārši uztraucos un .."

 "Par ko uztraucies?" viņš pārtrauca. Es lūrēju uz savām kājām, nevarot skatīties viņam acīs. Man ir uztraukums par to randiņu. Sajūta tāda, ka kaut kas notiks. Slikt vai labs, es nezinu. Es nejūtos pareizi. Un viss šis šopings un kā Laura reaģēja. Nevajadzētu pievērst tam uzmanību, bet es nevaru to izmest no galvas. Lauras acīs bija skumjas, dusmas, nožēla. Es nesapratu kāpēc. Es arī nezinu, kā reaģēs Trevors, jo Dens ir viņa labākais draugs, kaut arī kāpēc man par to jāuztraucas. Mēs ar Trevoru vienkārši draugi.