Viss, ko es nekad negribēju

25.nodaļa

Iepriekšējā nodaļā :

"

"Amm, jā."

"Tas ir Tailers, bet tu gan mani neatceries," viņš teica.

"Es atceros Mikiju, kad ieraudzīju viņu parkā, beeeet.." novilku ar smīnu.

"Tu vienmēr darīsi šitā, ja?" Tailers smējās.

"Negribu izklausīties rupja, bet kādēļ tu zvani?" vaicāju.

"Tu galīgi neatceries, ko tu man apsolīji?" viņš jautāja, pēc dažām sekundēm, ko es noklusēju, viņš nopūtās, "Tu man apsolīji aiziet ar mani uz tasi kafijas."

"Nē, es tev apsolīju palīdzēt ar koledžas darbu pie tases kafijas."

"Okej, okej," viņš smējās un es pasmaidīju, "Bet tad palīdzēsi?" viņš jautāja.

Es brīdi domāju, bet beigās atbildēju, "Varētu."

"Rīt?" Tailers jautāja.

"Rīt," atbildēju.

"Okej, uzrakstīšu tev sīkāk visu."

"Okej."

"Tiekamies rīt, Eli, Eleonor," viņš atkal iesmējās.

"Tiekamies rīt, Tailer. Ā, un pasveicini Mikiju," teicu un pirms viņš paspēja atbildēt, es nometu klausuli.

Varbūt izvēdināt galvu man nepatraucēs. "

25.nodaļa

Pelēki, drūmi mākoņi lidinās virs Bostonas. Cerams, ka paspēšu tikt līdz vietai, kur sarunājām satikties ar Taileru, līdz sāks gāzt. Spiedīgā gaisa dēļ vienīgais, ko tu tagad vēlies, lai sāk līt.

Kad iegāju iekšā, ieskanējās zvaniņš virs durvīm. Apskatoties apkārt, es uzreiz atpazinu pazīstamo kafijas smaržu un vietu, kur strādā Liza. Es šeit biju, kad apskatīju pirmo reizi pilsētu. Noriju smagu kamolu, kad atcerējos, kā es sastapu Trevoru tajā vakarā. Es aizmetu tās atmiņas tālāk un apsēdos pie apaļā galdiņa kafejnīcas stūrī pie sienas, tālāk no skaļās kompānijas, kura izskatās pēc spāņu ģimenes. Lizu pie letes nemanu un diez vai ir ļauts vēl strādāt. Skolā viņu satika silti pēc slimnīcas un Džeiks neatiet no viņas ne soļa, nes viņas somu un pirmajās dienās pats baroja viņu. Liza to izmantoja, drīzāk izbauda joka pēc. Mēs ar Medisoni smējāmies, cik viņš būtu labs vīrs kādai nākotnei.

Esmu ieradusies agrāk nekā bijām sarunājuši ar Taileru. Pa brīnumu, es ātri sataisījos, uzvelkot legingus un krēmkrāsas džemperi.

Uzliku uz krēsla savu mēteli, aizņemot vietu, un aizgāju paņemt kafiju. Jo laiks kļūst aukstāks un tuvojas ziema, mana vajadzība pēc kofeīna vienkārši nav paciešama. Paņēmu sev balto kafiju un Taileram parasto, nezinot, ko viņš vēlas. Ja viņam nepatīk kafija? Paņemot krūzes, gāju atpakaļ pie galdiņa un nezinu kāpēc, bet bija pārliecība, ka kāds aizmetīs prom matu mēteli un aizņems vietu, jo kafejnīca ir diezgan piepildīta, tā kā ir sestdiena. Mans mētelis stāv neskarts, tas labi. Iekārtojoties es uzmetu mēteli un pleciem, jo aukstais gaiss, kas pūš no durvīm katru reizi,kad kāds ienāk vai iziet, uzdzen man drebuļus. Pat vilnas džemperis nepalīdz.

Uzreiz atcerējos vakardienas mēģinājumu. Skolas apsildītāji bija salūzuši, vai kā mēs nopratām, tos vienkārši atslēdza, jo bija pēdējā dienā pirms brīvlaika, un laikam domāja, ka neviena skolā vairs nav. Visi aktu zālē sēdēja virsjakās, daži cepurēs vai cimdos. Romeo un Džuljeta - ziemas versija.