Viss, ko es nekad negribēju

27.nodaļa

***

Brīnišķīgais rīts. Patiesi. Mans rīts sākās ar aizgulēšanos. Es nepaspēju ieiet dušā, vienīgais glābiņš bija dezodorants, kurš beigās bija aizkritis aiz kumodes, tāpēc atlika izmantot smaržas. Bez grūtībam uzvilku melnos skinny džinsus, jo pamanīju, ka esmu nometusi dažus kilogramus, un tas nav labi. Pa virsu uzmetu džemperi un kājas uzmaucu melnos zābakus.

Izskrienot ārā bez brokastīm, es steigšus gāju uz mašīnu, bet apstājos, kad pamanīju balto, plāno kārtu uz manas mašīnas, tad arī uz asfalta. Pārbraucu ar roku caur sakunkuļotiem matiem un uz pirksta galiem izkusa ledaina sniegpārsliņa. Papriecāšos vēlāk, es nodomāju.

Es iesēdos mašīnā un uzsāku braukt. Mašīna slīdeja lēni pa sniegu. Apstājoties pie krustojuma, man sāka zvanīt telefons. Spīd sarkanā gaisma, tāpēc es atbildēju.

"Hallo?"
"Eleonor, mīļā, kur tu esi?" jautāja Karīna. Fona dzirdams Keitas smiekli un pannu dauzīšana. Laikam abas tikko pamodās.
"Amm... braucu uz skolu?"
"Kāpēc?" viņa jautāja. Es neizpratu, kādēļ Karīna to vaicā. Man jau tā galva putrā.
"Jo darbadienas rīts," atbildēju.
"Bet saulīt, šodien tak ir Pateicības diena! Un ir brīvlaiks!"
Es noliecu galvu pret stūri un smagi nopūtos.
"Es sabijos domājot, kur tu esi. Gribēju tev uztaisīt īpašās brokastis," Karīna sacīja.
"Piedot, es visu nakti nevarēju aizmigt."
"Nekas, saulstariņ. Brauc mājās un paguli. Tikai neaizmirsti par vakariņām. Tavam tēvam tās ir svarīgas."
"Neaizmirsīšu."
Nometu telefonu blakus sēdeklī. Es noliecu galvu atpakaļ un aizvēru acis.

Es nakti negulēju, jo mani mocīja tizli sapņi, piemēram, es biju apģērbusies garā melnā kleitā un es gāju pa pelēcīgo, auksto slimnīcas gaiteni, kur smirdēja pēc zālēm un jēlas gaļas, pati nesapratu kāpēc. Ejot sajutu, ka kāds ir aiz muguras, un man ausīs skanēja čuksti, bet es nevarēju saprast, ko tie saka. Pagriežot galvu atpakaļ, tur neviena nebija, nevienas dzīvas būtnes un gaiteņa gals bija melni tumšs. Pagriezos atpakaļ un pie sienas, notupusies uz aukstās grīda, bija meitene, tā bija Medisone. Es gribēju viņu pasaukt, bet neviena skaņa nenāca no manis, tikai vājie gaisa pūtieni. Manas kājas arī neklausīja un es gāju viņai garām, tad Džesika un Dens sēdēja uz vecas kušetes, abiem acis ciet. Gāju tālāk un ap mani apvijās aukstais gaiss, drebuļi pārbrauca pār manu ķermeni, un tad es sajutu kādu blakus man. Es pavirzīju galvu sānis un uz mani skatījās Trevors, viņa acis kļuva melnas. Es atliku soli atpakaļ, sasitoties pret cieto sienu. Trevoram no aizmugures vijās rokas un es ieraudzīju Monas seju, viņas lūpās parādījās ļauns smaids. Trevors pēkšņi sabruka zemē, es gribēju saukt palīdzību, bet Džesika ar Denu, un arī Medisone bija pazuduši. Trevors pazuda gaisā, paliekot par putekļu vēju. Tad gaiteņa galā es pamanīju sievieti, viņa bija noliekusi galvu, tāpēc nevarēju viņu saskatīt. Sieviete bija tērpusies līdzīgā man melnā kleitā. Viņa izskatījās vārga. Čuksti palika arvien skaļāki un vēl neizprotamāki, stindzinoša, kaitinošs čīkstoņa man lika aiztaisīt ciet ar plaukstām ausis. Tad viss palika kluss. Dzirdēju tikai savu elsošanu un kā sirds dauzās pret krūtīm. Mana māte stāvēja man priekšā ar siltu smaidu uz lūpu kaktiņiem, bet ar ledainām acīm.

Es strauji pamodos, smagi elpojot. Mans naktskrekls pielipis pie sasvīdušā ķermeņa. Pa tumsu sataustīju uz naktsskapīša telefonu. Bija nakts vidus. Piecēlos sēdus un vienkārši lūkojos tumsā. Miegs nāca un acis taisījās ciet, bet bija bail aizmigt. Ome man vienmēr teica, ka, ja negribi redzēt kādu sapni vēlreiz, tad aizmiedz uz otra sāna. Bet ko darīt, ja es gulēju uz muguras? Apgriezu sevi otrādāk un nokritu uz vēdera. Centos domāt par krāsainiem vienradžiem, kuri lēkā pa zaļo pļavu un sildās siltā saulītē. Pēc kādas stundas tas palīdzēja iemigt.

Apsitu galvu pret stūri no izbīšanās, jo kāds aizmugurē sāka agresīvi kliegt no mašīnas, lai es kustos uz priekšu. Man pat nepieleca, ka visu šo laiku stāvēju uz krustojuma. Pārbraucu garām krustojumam un nobraucu malā. Kliedzējs pabrauca man garām un pablenza uz mani, joprojām cenšoties mani nolamāt. Es viņam parādīju vidējo pirkstu.