Viss, ko es nekad negribēju

11.nodaļa

11.nodaļa

***

Nenomierināmi nervi. Svīstošas rokas. Adrenalīns asinīs.

Tagad sēžu agri no rīta uz krēsla virtuvē, ar trīcošiem ceļiem, svīstošās rokas kārtējo reizi apberzēju pret biksēm.

Kāpēc es to vispār darīju?

Atriebība.

 Bet tagad man tā liekas slikta doma.

Pa vēlu atkāpties.

Drīz zvanīs visi modinātāji, kurus vakar uzstādījām ar Džesiku. Es sagaidīšu, kad viņi pamodīsies un tad paslēpšos. Gribēšu vienkārši dzirdēt viņa reakciju, kad viņam nebūs kur izkāpt no gultas, gribēdams izslēgt visus kaitinošos pulksteņus. Visu grīdu viņa istabā, ap gultu, es apliku ar plastmasas glāzītēm, kuras pilnas ar ūdeni (tādā veidā būs grūtāk izkustināt tās). Modinātāji skanēs no dažādām pusēm, tāpēc būs grūti saprast, kur tieši zvan. Tad pa dienu viņam ir jābrauc uz treniņu. Ārā viņu sagaidīs manis izrotātā viņa mašīna. Es pat ar sevi lepojos.

5 minūtes. Džesika palika savā istabā, jo viņa negrib būt iesaistīta, kaut arī viņa man palīdzēja. Gabrielam viesu istabā, kur viņš nakšņo, arī ir salikti pulksteņi, kuri zvanīs nu jau pēc 4 minūtēm.

Esi gatava skriet, Eleonor.

3..

2...

1...

Dzindzindzindzindzindzin

Modinātāji sāk skanēt no visām pusēm. Sākot no trepēm un gaiteņa otrā stāvā.

"KAS PIE VELNA TAS IR?" dzirdama Gabriela balss. Dzirdami arī Džesikas smiekli. Es pietaisu ausis ciet ar rokām, jo tā skaņa pat no šejienes liekas neizturama.

"AAA GABRIEL, LAID VAĻĀ!" kliedz Džesika no augšas. Kā saprotu, Gabriels viņu atrada. Piedod, Džes. Dīvaini, bet vēl neesmu dzirdējusi neko no Trevora istabas pu..

"ELEONOOOOR!!" Laikam arī viņš beidzot pamodās. "KĀDĀ VEIDĀ MAN TIKT ĀRĀ?" viņš kliedz. Paldies Dievam viņu vecāku nav mājās. Džesika pastāstīja, ka viņi aizbrauca uz biznesa darīšanās, un viņi uztic Džesai un Trevoram visu māju vieniem pašiem. Labāk to nevajadzēja darīt.

Pamanīju, ka tika izslēgti modinātāji Gabriela istabā, jo tos vairs nedzirdu. Drīz Džesa izskrien un izslēdz tos, kuri ir gaitenī un uz kāpnēm. Viņa man parāda īkšķus augšā un ātri aizskrien atpakaļ, lai laikam nesatiktu Trevoru.

"NO KURIENES TIE PIE VELNA SKAN?" bļauj Trevors. Es aizskrienu līdz virtuvei un paņemu no ledusskapja pīrāgu. Man ir vēl plāns iemest to Trevoram pa seju. Ar pīrāgu skrienu augšā un apstājos pie viņa istabas. No turienes iziet Džesika un Gabriels ar kameru.

"Tu nofilmēji?" jautāju.

"Jā. Esi gatava. Viņš tika pāri glāzēm. Tagad viņš slēdz ārā pulksteņus," viņa sacīja un abi ātri aizskrien uz istabu, aiz sevis aizslēdzoties. 

Esmu palikusi viena. Nekad nebija tik bail. Pat tad, kad bērnībā man pakaļ skrēja suns. Sīks protams.  Viņš rēja un skrēja ātrāk par Boltu. Tālu nekur netiku. Viņš saķēra manu kāju un sāku raut nost manu kedu. To noraujot, viņš aizskrēja, bet es stāvēju tur neziņā. Pēc tam mamma sāka mani meklēt un atrada meža malā, netīru un bezspēcīgu. Nezinu, kā es tur atgadījos, bet kopš tās dienas man ir bail no sīkiem, rējošiem suņiem.

Laikam biju pazudusi domās, jo nepamanīju, ka tiek atgāztas vaļā durvis un tur stāv saniknots Trevors. Es noriju lēni siekalu un sāku atkāpties. Pīrāgs izkrita no rokām un izšķīda uz grīdas. Viņš mani nogalina ar savu skatienu. Arī pamanu, ka viņš ir bez krekla. Ak Dievs, Eleonor, nedomā par to.