Viss, ko es nekad negribēju

28.nodaļa

"Ar tevi vēl neesmu beidzis."

Trevora sacītais man lidinājās galvā. Mani vaigi ir piesārtuši un karsti un mani pirksti trīc. Ievilku elpu tik stipri, ka sajutu kā savelkas plaušas. Joprojām stāvēju atstutējusies pie vannasistabas durvīm, kur Trevors mani atstāja, pirms viņu pasauca Mona.

Joprojām neticas, ka Monas ģimene atrodas tepat lejā, manā mājā, 'svin' Pateicības dienu. Varbūt Mona zināja pie kā viņa iet? Un speciāli pasauca līdzi vēl Trevoru, lai izrādītu viņu, pieāķējoties pie rokas. Tikai viņa nezin patiesību. Domā, ka Trevors viņai ir pie siksnas un klausa. Šoreiz es esmu soli priekšā, tikai diemžēl jāatliek dažus soļus atpakaļ, kad attopos, ka gandrīz neko nezinu. Nezinu, kā Trevoram palīdzēt.

Varbūt man nevajag viņam palīdzēt?

Bet es gribu.

Trevors ir kā kūkas gabals. Labs, smuks kūkas gabals, bet tu nevari viņu apēst, jo zini, ka vēlāk nožēlosi, tomēr nevari atturēties.

Nē, ar kūku viņu nevar salīdzināt.

Viņš ir kā magnēts. Viņš ir mana magnēta otrā daļa, kura velkas klāt, un nekādīgi nevar dabūt viņu nost. Viņš vienmēr atgriežas.

Pienācu pie izlietnes un atvēsināju vaigus ar vēso ūdeni. Mani mati ir izspūruši, bet man ir vienalga. Sakārtoju kleitu, pavelkot to lejā. Tā pēkšņi sajūtas pārāk īsa. Es labprāt to labāk novilktu un uzmauktu virsū pidžamu. Papēžu kurpes arī liekas neērtas. Nopūtos aizkaitinājumā, papūšot nost viļņaino matu šķipsnu no sejas.

Taisījos vērt vaļā durvis, bet tās negaidīti atvēra kāds cits, un ar tām iesita man pa pieri. Es iešņācos sāpēs un satvēru sasisto vietu. Nepietika tikai, ka tur parādīsies zilums.

Šodien ir veiksmes diena. Sajūtu to pilnīgi.

"Ak Dievs, piedod lūdzu!" Džesika balss ieskanējās. Viņa uzlika rokas man uz pleciem un pakratīja mani. "Tev viss labi, Eli?"

"Džes, beidz mani kratīt,ak," es atgrūdu viņu tālāk. "Man viss okey."

"Man likās es tev iesitu pa galvu un tev tagad ir smadzeņu satricinājums.."

"Tad kāpēc tu mani kratīji?" es viņu pārtraucu.

"Ko?"

"Ja man būtu smadzeņu satricinājums, tad tev labāk nevajadzētu mani kratīt, Džes."

"Ak Dievs, ak Dievs, piedod, piedod, lūdzu!" viņa apķērās ap mani.

"Džesika, nomierinies. Tu man tikai pa pieri iebliezi," es nomurmināju, viņas mati manas mutes priekšā sarežģīja runāt.

"Ja?"

Es pamāju ar galvu un atliku soli, atliekoties pret sienu.

"Vai tu runāji ar Trevoru?"

Es pacēlu acis, lai paskatīties uz Džesiku. Viņa stāvēja man pretī, rokas sakrustojusi.

"Mēs nepaspējām parunāt, jo.."

"Mona?" Džesa pajautāja. Es atkal pamāju.

"Bet viņš bija te kādu laiku, vai ne? Ne jau jūs abi izmantojāt vienu tualeti."

Es nosarku un nolaidu galvu, atceroties Trevora karstās lūpas uz mana kakla, un kā tas lika man justies, viņa rokas ap manu vidukli.

Džesika iesita man pa plecu un iesmējās. "Nezināju, ka esi palaidniece Elenora Roza."

"Nekas nenotika," es nosarku vēl vairāk. Mani vaigi pilnīgi dega. "Kā jau teicu, Mona visu iztraucēja."

"Es zvēru, es nogalināšu Monu kādu dienu. Vislabāk būs viņu nožņaugt ar spilvenu, ne?"

"Džes.."

"Nē, labāk iebarot zāles un tad.."

"Džess."

"Nē, es zinu. Viņu vajag iemest ezerā. Vēl labāk iebarot zāles un varbūt nošaut un tad iemest ezerā."

"Džesika."

"Nē, vispirms sadedzināt līķi un tad ezerā. Tikai žēl, ka Bostonā nav ezeru, vai arī ir? Neesmu sekojusi ģeogrāfijas stundām.."

"Džesika!!" viņa beidzot paskatījās uz mani un nevainīgi pasmaidīja. "Vari lūdzu paklausīties?"

"Klausos uz pilnām ausīm."

Es izbolīju acis un saķēru viņu aiz rokas. "Nāc, labāk ejamuz manu istabu. Viņiem liksies aizdomīgi, ka abas pazudām vannasistabā."

"Tā kā tu ar Trevoru?"

Es nolēmu ignorēt viņas teikto un gāju uz savu istabu.

Ieejot istabā, aizcirtu ciet durvis. Džesika ielēca manā gultā un apsēdās sakrustojot kājas. Es paliku stāvam. Novilku nost kurpes un sajutu atvieglojumu, kad pēdas saskārās ar mīksto paklāju.

"Es to Monu esmu gatava izmest ārā no mājas ar savām rokām. Kādā vispār sakarā viņa šeit ir?" Džesika jautāja.

"Viņas vecāki ir mana tēta kolēģi vai pareizāk, viņš ir viņu priekšnieks."

"Nopietni?" Džesikas acīs iespīdējās izbrīna un arī sajūsma.

"Jā. Kāpēc tu tā jautā?"

"Jo man likās, ka Monas vecāki ir paši galvenie savā firmā tā dēļ, kā viņi izturējās pret mūsu vecākiem."

"Ko tu gribi ar to teikt?"

"To, ka tu to vari izmantot."

Es savilku pieri un lūkojos uz Džesiku neizpratnē. "Es nesaprotu, Džes."

"Pagaidi, ļauj man pabeigt." Viņa apsēdās ērtāk, viņas seja pilnīgi spīd no sajūsmas. "Tu to vari izmantot pret Monu."

"Es negribu izmantot savu tēti.."

Džesika blenza uz mani tā dēļ, ka es viņu atkal pārtraucu. Es apklusu un apsēdos uz datorkrēsla.

"Tātad, tu jau zini, ka Monas vecāki ir kādā ziņā vainīgi pie tā, ka mūsu ar Trevoru vecāki praktiski nekad nav mājās, bet darba darīšanās." Es pamāju. "Mona šantažē Trevoru, liekot viņam būt ar viņu.Nezinu ar ko viņa Trevoru iebiedē, zinu tikai to, ka ir saistība ar mūsu vecākiem. Trevors vienmēr aizsargā savus tuvākos un mīļākos, lai arī kas draudētu pašam Trevoram. Monas plāni ir bērnišķīgi, ja viņa izmanto Trevoru tikai popularitātes vai naudas dēļ. Bet tagad es sapratu visu, Eli!" Džesika nolēca no gultas un piegāja man tuvāk.

"Mona liek Trevoram turēties tālāk no tevis, jo viņa zin, ka tavs tēvs ir viņu vecāku priekšnieks. Viņa zin, ka tev ir vara pret viņu. Tev to jāizmanto, Eli! Mona nezina, ka tu zini patiesību. Viņa joprojām domā, ka Trevors tevi ignorē un tur muti ciet!"

Un tagad viss salikās savās vietās. Tikai es nezinu patieso iemeslu, kāpēc Mona to dara. Diezvai viņa to dara statusa dēļ. Tik stulba cerams viņa nav.

"Ko man darīt, Džes?" es nočukstēju, saķerot galvu.

"Tev ir jāparunā ar Trevoru, Eli, un tūlīt."

Man ir jāatrod Trevors un visu jāatrisina.