Viss, ko es nekad negribēju

9.nodaļa

LABOTS

pirmo reizi rakstīta ; 2015.g.

labots; 2017.g.

***

 Man vienmēr bija bailes no slimnīcām. Ārsti ar apaļām brillēm, zāļu smaka un piesmacis gaiss. Man parādījās fobija no tā.  Bērnībā bieži šeit esmu bijusi, jo mammas draudzene slimoja ar kaut kādu nopietnu kaiti, un man nebija citas iespējas kā apciemot viņu kopā ar viņu. 

 Mēs tagad sēžam uzgaidāmajā telpā kopā ar Džeiku. Es neesmu redzējusi puisi raudam. Džeikam Liza patiešām ir svarīga. Kad es paziņoju, ka viņa ir slimnīcā, viņš bija klāt pēc 5 minūtēm. Viņš izskatījās it kā skrietu un viņa acis parādīja to, ka viņš nav gulējis vairākas dienas. Tagad abi sēž uz krēsliem. Viņš nav izdvesis ne vārdu, kopš atbrauca.

 "Džeik! Eli!" es pagriezos un tur pa gaiteni skrēja Medisone un Džesika. Aiz viņiem gāja Trevors. Es pastāstīju viņām, kad notika, tad viņas apsēdās blakus Džeikam un centās viņu uzmundrināt. Es jutu, ka man dedzina acis. Trevors piegāja man klāt un apskāva, neko nesakot. Es aptinu savas rokas ap viņu un es jutos droši.

 "Kas ar viņu tagad būs?" dzirdēju, ka jautā Medisone.

 "Neviens neko nesaka," ierunājās Džeiks. Visi paskatījās uz viņu ar bēdīgām sejām. Viņš smagi nopūtās un berzēja seju ar rokām, tad viņš piecēlās un sāka staigāt apkārt.

"Aizej pie viņa,"  sacīju Trevoram. Viņš skatījās uz manis lejā un pamāja. Trevors mani atlaida un piegāja pie viņa klāt, uzliekot uz viņa pleca roku.

 "Džeik, es zinu, ka tev tagad grūti, bet tev jābūt stipram viņas dēļ," viņš teica. Džeiks pamāja un atkal apsēdās. 

 "Džeiks Kellijs?" kāds jautāja. Mēs pagriezāmies un tur stāvēja ārsts. 

 "Jā, tas es," Džeiks teica pieceļoties.

 "Vai jūs zināt, kur ir Lizas vecāki?"

 "Viņi tagad ceļo. Viņi nebūs atpakaļ kādu mēnesi vēl."

 Ārsts pamāja. "Liza tagad ir nomodā. Pie viņas var ieiet divi cilvēki," viņš teica ieejot palātā.

 "Eli, tu aiziesi ar mani?" man jautāja Džeiks. Es pamāju un mēs lēni iegājām iekšā. Ieejot mēs uzreiz pamanījām Lizu. Viņas acis bija ciet un viņa bija pievienota pie sistēmas. Džeiks piegāja viņai klāt un saņēma viņas roku.

 "Sveika, sirsniņ," klusi teica Džeiks. 

 Liza atvēra acis un viegli pasmaidīja. "Sveiks," viņa teica čukstus. Viņa paskatījās uz mani un es pasmaidīju. Liza izskatījās ļoti vāja. Pie mums piegāja ārsts.

 "Kā viņai iet?" prasīja Džeiks.

 "Kā jūs varbūt zināt, viņai ir smadzeņu audzējs," viņš teica, Džeiks pamāja. "Mēs varējām iztikt ar ķīmijterapiju, bet audzējs pārāk ātri aug, tomēr nav lieki jāuztraucas, jo tas ir mazs. Mums vajadzēs to izoperēt un tad jālieto medikamenti vai izdarīt apstarošanu. Tas samazinās audzēja šūnu augšanas aktivitāti. Mums vajadzētu vecāku atļauju uz operāciju, bet  kā viņa ir jau pilngadīga, mums ir pilnīga atļauja to darīt. Garš rehabilitācijas laiks un viņa būs vesela. Varam pateikties, ka šis nav dzīvei bīstams," viņš paskaidroja. "Operācija būs rīt. Jo ātrāk, jo labāk. Es tagad atstāšu jūs," viņš teica, izejot ārā.