♡♡♡
"Princesīt," viņš pienāca man tuvāk. Sasodītais viņš un sasodītā iesauka.
"Nesauc mani tā."
Trevors nopūtās, paskatījās uz griestiem un atpakaļ uz mani. "Es neatnācu strīdēties, Eli," viņš centās izklausīties maigi, bet es jutu nelielas dusmas.
...
Pirmā skolas nedēļa tuvojās beigām. Ir ceturtdienas vakars. Es sēžu uz dīvāna viesistabā un tērēju stundas seriālā. Sērija tuvojas beigām un man blakus dīvānā iekrīt mazā Keita, Karīnas meita. Viņas garie blondie mati ir sapīti bizē un viņai ir uzvilkta mīļa dzeltena vasaras kleita.
"Rīt mana auklīte būs atpakaļ," viņa priecājās.
"Ja? Žēl, es tevi nevarēšu redzēt vairs tik bieži," es teicu, nokārusi lūpu. Pa šīm dienām mēs abas ļoti sadraudzējāmies. Viņa patiešām ir jauks bērns un problēmu ar viņu nebija.
"Vaine, bet es centīšos nākt ar mammu šeit," viņa sacīja parādot savus greizos zobiņus. Viņa izskatās tik mīļi.
"Tu apsoli?" prasīju, apliekot roku ap viņas maziem pleciem.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
"Jāā, protams, ka apsolu," viņa smējās un apskāva mani. Drīz viņa aizmiga. Es izslēdzu televizoru un apsedzu Keitu ar segu. Klusām gāju atpakaļ uz savu istabu.
Bija septiņi vakarā un jau biju paēdusi vakariņas. Nolēmu pamēģināt izpildīt mājasdarbus. Citādākas mācību sistēmas dēļ, man bija grūti saprast dažas tēmas, it īpaši iet čāpīgi ar trigometriju. Man nekad nepadevās matemātika, bet šis man vispār liekas kā ķīniešu alfabēts.
Es izņēmu grāmatas un piesēdos pie datorgalda. Kādu laiku čakarējos ar piemēriem un drīz man apnika, un padevos. Aiztaisīju grāmatu ciet. Es piegāju pie loga un atvēru to. Man sagribējās iziet ārā, paelpot svaigu gaisu un pastaigāt pa pilsētu. Ārā vēl nebija īpaši tumšs. Es novilku pidžammas šortus un kreklu un uzvilku parastus zilus džinsus ar džemperi. Kājās uzmaucu kedas. Paņēmu no galda atslēgas un telefonu, ieslīdīnāju to bikšu aizmugurējā kabatā. Izgāju no istabas un kāpu lejā. Keita vēl joprojām gulēja viesistabā, bet Karīna skraidīja pa virtuvi.
"Karlīn? Es iešu pastaigāt ārā," saucu viņai.
"Jā,labi mīļā, zvani, ja kaut ko vajadzēs," viņa atbildēja. Aizvēru dzīvokļa durvis, nokāpu pa trepēm un sāku iet uz pilsētas centra pusi, kur vairāk atrodas visādi veikaliņi un kafejnīcas.
Debesis jau sāk palikt oranžā tonī un cilvēku uz ielām arī paliek mazāk. Paskatos pulkstenī un ir pusdeviņi vakarā. Es nogriežos no savas ielas un sāku iet pa ielu, kur atrodas pilsētas ēšanas vietas. Es nolemju ieiet vienā un paņemt kādu siltu dzērienu.
Es iegāju kādā maziņā kafejnīcā ar ķieģeļiem klātām sienām. Tā atšķīrās no pārējām vietām pilsētā. Nosaukumu pat nepamanīju. Interjers te ir ļoti mājīgs. Retro stila. Daži mazi galdiņi salikti pie logiem un stūros. Cilvēku te ir maz. Kāds vīrietis sēž lasa avīzi un viens pārītis dzer kafiju pie loga.
