Viss, ko es nekad negribēju

17. nodaļa

17.nodaļa

***

Nepilni divi mēneši pagājuši kopš mani dzīves ceļi tika pāršķērsoti un pārbūvēti citur. Dažreiz joprojām nejūtos kā savā ādā. Šeit ir manas mājas, jā, bet savs ķermenis man ir kā sveša vieta. Manas kājas kļuva vājas un bezspēcīgas, manas acis bezkrāsainas un nerāda dzīvi. Es nobijos, kad pamanīju cilvēku atspulgā. Tas cilvēks biju es. Stāvēju dažas minūtes uz vietas, jo nevarēju sevi atpazīt. Man negribējās atzīt, ka tā esmu es. Viss šis mani nodzina lejā. Es pakritu un nepiecēlos. Tur bija mana kļūda.

Piecēlos no rīta ar domu, ka visu mainīšu, jo es negribēju nosēdēt visu dzīvi, velkot savus kaulus aiz sevis. Izkāpjot no gultas, atvēru aizkarus. Oktobra rīta saules stari apžilbināja man acis un kutināja bālo ādu. Saklāju gultu un telefonā uz visu skaļumu ieslēdzu mūziku. Par šo rutīnu biju aizmirsusi. Iegāju vannasistabā, lai iztīrītu zobus. Kad aizgāju līdz skapim, sāka skanēt Arctic Monkeys - Knee Socks. Sāku dziedāt līdzi un meklēt, ko vilkt. Caur mūziku dzirdēju, ka Karlīna pieklauvē pie durvīm. Ātri pieskrēju, lai tās atvērtu un lai paspētu pateikt, lai viņa uzvāra man kafiju un sagatavo brokastis. Karlīna smaidīja līdz ausīm, jo sen nav taisījusi nevienam ēst. Viņa pamanīja, ka es neēdu, lai arī cik viņa man spieda to darīt, un tētis vēl joprojām nav atgriezies no darba ceļojuma.

Tētis arī nav zvanījis. Man bija iešāvusies prātā doma, ka viņš varbūt aizbraucis ar mammu, bet to atmetu. Karlīna arī uzstāja, ka es lieki uztraucos un apsolīja, ka viņš drīz būs atpakaļ. Viņam tādi gari ceļojumi esot bieži.

No skapja izvilku apspīlētu melnu kreklu, melnus šauros džinsus, kuri kādreiz man nederēja, bet tā dēļ, ka nokritos svarā, tie man tagad der kā uzlieti. Pa virsu kreklam uzmetu krēmkrāsas adītu kardigānu. Uzvelku apakšveļu un izvēlētās drēbes, tad piegāju pie kumodes, uz kuras atradās manas rotaslietas. Dušā šodien negāju, jo biju iegājusi pirms gulētiešanas. Izvēlējos sudraba kaklarotu, ausīs ieliku parastus sudraba auskarus. Aizkrāsoju ar tonālo korektoru zilumus zem acīm un uzklāju nedaudz vaigu sārtumu, lai sejā parādītos dzīvība. Uzkrāsoju skropstas ar tušu un saķemmēju matus. Nebiju pamanījusi, ka mati ir izauguši diezgan gari, tagad tie sniedzas man zem krūtīm. Uzsmidzināju smaržas uz atslēgas kaula un plaukstas locītavām. Uz lūpam uzkrāsoju viegli rozā lūpu balzāmu. Pēdējo reizi aplūkoju sevi spogulī, paņēmu somu ar pārējām mantām un kā apavus izvēlējos savus mīļākos melnus puszābakus.

Kāpu lejā pa kāpnēm un iegāju virtuvē. Karlīna bija man pagatavojusi pankūkas ar ogām un mani arī gaidīja lielā kafijas krūze. Vēderā iesita izsalkuma sajūta, kuru sen neesmu jutusi. Kamēr ēdu, parunāju ar Karlīnu. Man bija grūti apēst visu lielo porciju, tāpēc ēdu lēni. Uz brīdi atcerējos, ka man vajadzēs satikt cilvēku, no kura centos izvairīties.

Trevors.

Kopš es sapratu, ka man viņš patīk, es nejūtos ērti viņa kompānijā. Pagāja nedēļa, kad es sev to pateicu. Nē, neesmu viņā iemīlējusies, jo tomēr maz laika vēl esam pazīstami, bet man ir simpātija. Nesaprotu kādā veidā. Man viņš kopš pirmās dienas likās pievilcīgs, bet nekad nedomāju, ka viņš man patiks. Šīs jūtas pret Trevoru neliekas pareizi. Kad esmu viņam blakus, taureņi vēderā sprāgst dubultā. Tas ir neizprotami, kad tu vienkārši ne no kā saproti, ka tev patīk cilvēks. Tu nevari izvēlēties, kurš tev patīk, tā vienkārši notiek, un to es nevaru izturēt.

Paslēpu seju plaukstās un dziļi ieelpoju, mēģinot nomierināties, jo mana sirds, kad iedomājies par viņu, paliek neizturami traka.

Karlīna aizgāja strādāt, bet turpināju sēdēt. Paskatījos pulkstenī un laiks rādīja bez divdesmit astoņi. Vēl ir laiks līdz stundas sākumam, bet izvēlējos jau braukt uz skolas pusi.