Viss, ko es nekad negribēju

33.nodaļa

Iepriekšējā nodaļā :

Kad mūsu skatieni sastapās mana elpa sastinga. Gandrīz vai noslīdēju no kāpnēm, kad skrēju lejā un ielecu viņa rokas. Viņš pacēla mani no zemes, apvijot rokas cieši ap manu vidukli. Es paslēpu seju viņa kaklā un savilku rokas ciešāk ap viņa kaklu, un drīz sajutu pazīstamo siltumu.

"Hej, princes," viņš nočukstēja tik klusi, ka knapi sadzirdēju. Es viņu neredzēju dažas nedēļas, bet nebiju iedomājusies, ka man tik pietrūka viņa klātbūtnes.

"Tagad laidīsi mani vaļā?" smejas Trevors. Es tik pakratīju galvu un pievilku viņu neiespējami tuvāk.

Ar acs kaktiņu pamanīju čemodānu un lielo sporta somu.

"Tu pa tiešo no lidostas esi?" es jautāju beidzot nedaudz atlaižot seju, līdz es varēju saskatīt viņa seju. Viņš smaidot pamāja ar galvu.

"Man gribējās tevi satikt," viņš sacīja nedaudz nosarkstot.

"Aaaaawh," es viņu ķircināju. Trevors nopūtās un noskūpstīja manu ledaino vaigu.

"Priecīgus Ziemassvētkus, Eli," viņš sacīja.

Man tagad ir vienalga, ka mani mati ir pusmitri un sataisīti nevīžīgā astē, un ka varbūt mana saaukstēšanās atgriezīsies. Man ir vienalga, ka es stāvu sniega laikā pidžamā. Galvenais, ka šobrīd jūtos priecīga. Man neko šobrīd vairs nevajag.

"Priecīgus Ziemassvētkus, Trevor."

***

Kad tev priekšā atrodas divi ceļi, tu apstājies un apdomā, uz kuru pusi iet. Pirmais ceļš ir apkaisīts ar apkaisīts ar rožu lapām, zem tām varbūt slēpjas asi ērkšķi, kurus ir tik grūti pamanīt, bet saldā ziedu smarža tevi tik vilina. Tas ceļš būtu pilns ar dzīves mācībām, grūts, bet tā vērts. Kamēr otrs ir apkaisīts ar mīkstām pūkām, kuras ir tik vieglas, un aiznesīs tevi visur, kur tu vēlies. Viss būs skaisti un perfekti. Iespējams, tā ir labākā iespēja, ko izvēlēties.

Tomēr man laika izvēlei nebija. Manas kājas pašas gāja pa savu ceļu, kurš no sākuma likās tik grūts, bet tomēr vilinošs un beigās aizraujošs.

"Eleonor, kādēļ tu tur stāvi? Kastes pašas neaiznesīs sevi," mana mamma sacīja skaļā balsī man no aizmugures. Viņa pagāja man garām ar lustru rokās un kāpa augšā pa kāpnēm. Viņa paskatījās uz mani uz mirkli. Mammas mati bija ar laiku izauguši un sataisīti astē, viņas vaigi bija sārti kā rozes un acis spīdēja kā kristāli. Viņas vaigi sacēlās no smaida. Mamma pazuda savā jaunā dzīvoklī un es paliku pati smaidam. Es nopūtos un pacēlu smago kasti rokās, un pa solim kāpelēju augšā.

Mammu izrakstīja no slimnīcas mēnesi atpakaļ. Viņa tagad ir pilnīgi vesela, kaut brīžiem vēl ir jāiet pie ārsta uz apskati. Es biju domājusi, ka viņa pārvāksies atpakaļ uz Latviju, bet viņa izlēma palikt. Sapriecājos, jo padomāju, ka manis dēļ, bet izrādās viņa iepazinās ar kādu, kamēr bija slimnīcā. Gara auguma vīrietis, ar platiem pleciem un gaišpelēkām acīm, un patīkamu britu akcentu jeb ārstu, kurš manu mammu izārstēja. Franklins.

Man viņš patīk un esmu priecīga par mammu. Jau sen man raustīja domas, ka viņa nevienu neatradīs pēc šķiršanās ar tēti, bet tagad viņa pārvācas smalkā divistabu dzīvoklī Bostonas centrā un pievilcīgu ārstu.

Man kāds pieskārās plecam un tas man lika sabīties, gandrīz nometu kasti sev uz kājām.

"Jābeidz beidzot sapņot, princesīt," Trevors pasmaidīja un ieknieba man vaigā.