Viss, ko es nekad negribēju

26.nodaļa

26.nodaļa

"Ko tu te dari?" es jautāju.

"Kur tu biji?"

"Es pirmā pajautāju," sacīju sakrustojot rokas pār krūtīm.

"Es pajautāju otrais," Trevors smīnēja.

"Tā neviens nesaka."

"Es tikko man liekas to izdarīju."

Es izbolīju acis un paņēmu rokās Keitu. "Kāpēc tu vēl neguli?" jautāju viņai.

"Vēl tak ir agrs," viņa ieķiķinājās. Es paskatījos uz sienas pulksteni un patiešām, bija tikai piecpadsmit pāri septiņiem.

"Tev tad nevajag pildīt kaut kādus mājasdarbus skolai?"

"Eli," viņa nopūtās, "tagad taču ir brīīīvlaiks." Dažreiz liekas, ka šis bērns ir vecāks nekā patiesībā ir. Es noliku Keitu uz grīdas, un viņa aizskrēja apsēsties uz dīvāna, jo TV sākās Sūklis Bobs.

"Ko tu te dari?" es vēlreiz jautāju Trevoram.

"Man tevis pietrūkst," viņš šā ne no kā pateica. Es nedaudz apstulbu un klusēju. "Mēs tik sen neesam neko darījuši kopā, es tevi gandrīz vai neredzu."

"Nu tam ir iemesls," es klusi nomurmināju. Es gribēju atbildēt, ka man viņa arī pietrūkst, jo tā patiešām ir. Mēs katru dienu runājāmies un darījām visādas muļķības. Viņš bija kļuvis par manu labāko draugu.

"Princesīt," viņš pienāca man tuvāk. Sasodītais viņš un sasodītā iesauka.

"Nesauc mani tā."

Trevors nopūtās, paskatījās uz griestiem un atpakaļ uz mani. "Es neatnācu strīdēties, Eli," viņš centās izklausīties maigi, bet es jutu nelielas dusmas.

"Tad tevi šeit neviens netur."

Patiešām nezināju, ko es saku. Savu mēli nevaru apturēt.

"Mēs varam vienkārši parunāt?" viņš vaicāja, pieliekot vēl soli man klāt.

"Kā ar Monu?"

"Aizmirsīsim par viņu šoreiz," pienākot man klāt tik tuvu, ka sajutu viņa siltumu, lika man sajust patīkamos drebuļus, kurus sen nebiju sajutusi. "Ko tu man nodari, princesīt?" viņš čukstēja it kā vairāk sev, skatoties man dziļi acīs.

"Izstāsti man," es lūdzu.

"Es nevaru, tu zini."

Es biju gatava viņam iesist. Kas varētu būt tik nopietns? Vai viņš man neuzticas?

"Vai tev ir problēmas kriminālajās lietās?" vaicāju.

"Kriminālajās lietās?" viņš pārjautāja, uz viņa lūpu kaktiņiem spēlē neliels smaids.

"Tu kādu esi nogalinājis?" jautāju, mēģinot uztaisīt visnopietnāko seju.

"Kas tie pa jautājumiem, Eli?" viņš smējās.

"Jautājumi, uz kuriem tev ir jāatbild," saliku rokas sānos un uzpūtu lūpas. "Tātad," es turpināju, "vai tev draud mafija?"

Viņš tik pakratīja ar galvu noliedzot.

"Vai tu esi mafijā?"

"Nē, Eli."

"Labi, tu neesi mafijā, tev nedraud mafija, bet tev kāds cits draud, vai ne?"

Viņš klusēja.

"Tā ir Mona?"

Klusums.

"Monas draugi?"

Atkal.

"Tas čalis ar ko viņa bija sacensībās? Kurš vēl bija ar to krāsoto veceni - Kasandru?" (18-19.nod.)

Viņa skatienā kaut kas izmainījās, drīz viņš novērsās.

"Kas ir mafija?" pēkšņi Keita iejautājās. Viņa visu šo laiku klausījās, kaut viņas acis pievērstas multfilmai.

"Amm.. tā ir tāda pica.. atceries mēs bijām picērijā, Keit?"

"Pica vēlas izdarīt pāļi Tļevoram?"

Es iesitu sev pa pieri ar plaukstu, bet Trevors klusi ņirdza pie sevis.

"Keit, tu tak zini, ka nedrīkst noklausīties svešas sarunas, vai ne?" viņa nevainīgi pasmaidīja un skatījās tālāk. Es nopūtos un saņēmu Trevoru aiz rokas, un sāku stiept viņu uz savu istabu, drošībai, lai Karlīna vai pat tētis nedzird lieko. Ievedot viņu istabā, es aizklapēju ciet durvis. "Gaidi šeit," es viņam teicu. Aizgāju līdz savam skapim un paņemu parastu kreklu un treniņbikses. Manās drēbēs kļuva neērti, bet man vēl viņam ir daudz ko jājautā. Ieejot atpakaļ istabā, Trevors sēdēja uz manas gultas, galvu saņēmis rokās. Sadzirdot mani, viņš pacēla acis un uzsmaidīja. Nometu drēbes uz krēsla. Tam pievērsīšos vēlāk.

"Tātad," teicu, atkal rokas saliekot sānos.

"Tātad," Trevors piecēlās un atkal nāca man klāt.

"Visā tajā ir iesaistīts Sebistiāns, vai ne?"

Trevors nolamājās un pārbrauca ar pirkstiem caur saviem matiem. "Es cerēju, ka mēs vairs nerunāsim par to."

"Kāpēc tad es tevi atvedu uz savu istabu?"

"Nu es nezinu.." viņš smīnēja.

Es izbolīju acis un iesitu viņam pa vēderu, "Nomierinies, Trevor."

"Drīzāk tev to jādara," viņš uzpūta lūpu un glāstīja manis iesisto vietu.

"Treeevooorr," es vairs nevarēju nostāvēt uz vietas. "Nu pastāsti lūūūdzu," es skatījos uz viņu ar kucēna acīm.

"Nē, princesīt."

Smagi nopūtos. "Labi."

Es pati visu uzzināšu.

"Eu," es pēkšņi atcerējos vienu lietu, "kas notika ar Kasandru? Viņai viss labi?" Kad pēc avārijas mēs aizvedām viņu uz slimnīcu, es nebiju ne par viņu jautājusi, ne dzirdējusi.

"Sebistiāns viņu savāca no turienes pirms ārsti paspēja kaut ko izdarīt."

"Kāpēc?"

"Jo tad viņam būtu galīgākie sūdi, ja uzzinātu avārijas iemeslu, un ne tikai viņiem, bet arī tev, un man. Tāpēc viņš aizveda viņu pie sava it kā privātā daktera, noslēpjot visas pēdas. Labi, ka tajā naktī strādāja vienaldzīgi ārsti, viņi nemeklēja viņu pēc tam. Dzīva viņa ir, Eli, neuztraucies."

Es vāji pasmaidīju.

Klusums.

Pēkšņi sajutu, ka ap mani apvijās rokas un esmu piespiesta klāt.

"Trev, ko tu dari?"

"Apskauju tevi," viņš mierīgi sacīja, rokas turot ap manu vidukli un vaigu noliekot uz manas galvas.

"Kāpēc?"

"Jo es tā gribu," viņš čukstēja.

Mēs stāvējām tā kādu brīdi, vienkārši klusējam, viņš mani turot. Beigās es arī apliku rokas ap viņu. Man viņš pietrūka.

Es gribu, lai mēs tā stāvam, un zināt, ka mums nekas netraucē un ka Trevoram nekas nedraud. Es zinu no kā man sākt un to arī darīšu.

Apskāvu viņu stiprāk un viņš mani arī, it kā zinādams, par ko es domāju. Jūtu, ka viņš negrib mani laist vaļā, jo viņam bail. Bail, ja palaidīs, tad pazudīšu.

Bet es nepazudīšu, Trev.

_________________________________________________________

ĪSI , ES ZINU ! :D Bet nākamajā centīšos visu padarīt skaidrāku, kaut arī,ja godīgi, pati nesaprotu, kas notiek :D

Paldies, ka joprojām ar atbalsts.

Drīz jau drīz.

xx, Sam.