Viss, ko es nekad negribēju

31.nodaļa

Esmu saslimusi. Par to esmu pārliecināta, jo no rīta mana galva plīsa pušu, acis aizpampušas un rīta spožā saule nepadarīja dzīvi man vieglāku. Arī iesnas tek kā no spaiņa, somā jau iemetu kasti ar salvetēm.

  Sev ieskaidroju, ka tā ir tikai kārtējā aukstā gadalaika saaukstēšanās.
Par spīti savam nogurumam, es piecēlu savu kaulaino dibenu no gultas, sataisījos un devos satikties ar Džesiku un Medisoni, kuras neliktu mani miera, ja es atceltu. Padomātu, ka esmu uz viņam apvainojusies (kā viņas arī bieži padomā, nezinu par ko) vai ka esmu atkal ar Trevoru, kas ir mans biežākais iemesls, lai atceltu plānus. Viņas to saprata, bet šoreiz viņas uzstāja.

  Ja godīgi, tagad gribētu būt ar Trevoru, bet mums vajadzētu atpūsties no viena otra. Pēdējās divas nedēļas liekas, ka mēs dzīvojam pie viena otra, tikai dažreiz pārvācamies no mana dzīvokļa uz viņa un otrādāk. Dažreiz izejam no mājām, ka viņam patīk teikt 'randiņiem', bet man tas vārds liekas tik novecojis, tikai vecāki to lietu, kad grib paķircināt savu bērnu, kad viņam parādās jauns draugs/draudzene. Es Trevoram neko nesaku par šī vārda lietošanu (tikai nolamājos pie sevis klusām). Viņam patīkot teikts 'randiņš' draugu klātbūtnē, piemēram, "Nē, šoreiz netieku, man šovakar randiņš ar savu meiteni", kurš parasti sastāv no picas kastes un filmas mūsu viesistabā.

Trevors uz nedēļu aizbrauca uz skolas basketbola sacensībām. Viņš negribēja braukt, bet es viņam atgādināju, ka basketbola komandas kapteiņa vieta ir viens no iemesliem, kāpēc viņu vēl nav izmetuši āra no skolas visu nepatikšanu dēļ. Ar nokārušu lūpu viņš aizbrauca.

Pēc nedēļas arī ir Ziemassvētki. Tētis pateica, ka atbrauks mamma, bet viņš nezin, kad tieši. 

Tas man arī atgādināja, ka man jāsāk pirkt dāvanas. Es kā vienmēr iesākšu pārāk vēlu, līdz veikali būs pārpildīti. Varbūt man vajadzēs piemaksāt, lai man tās iesaiņo, jo nekad pati to nedarīju. Man vienmēr palīdzēja mamma vai es iemetu vienkārši visu dāvanu maisā.

  Es iegāju kafijas namiņā, kur Medisone piedāvāja mums satikties. Es zināju, ka es kavēju, kaut arī es necentos izskatīties īpaši, jo lielais adītais džemperis, vecie legingi, iznēsāti, mīkstie zābaki un mati paslēpti zem cepures, neliekas man pēc centiena kādu iespaidot. Tā dēļ, man galīgi nav spēka, es knapi attīrīju sniegu no manas mašīnas un pa ielu braucu ja ne vairāk kā 20 km/h, jo, kad uzsnieg biezais sniegs, tad visi aizmirst, kā braukt.

Uzreiz pamanīju Džesikas košo laša krāsas džemperi pie koka galdiņa ar mīkstiem krēsliem pašā vidū. Šī vieta diezgan piepildīta, tāpēc ceru, ka man iedos izcilu kafiju, jo man nav spēka un vēlmes spiesties ar svešajiem.

Medisone mani pamanīja un sāka smaidīt līdz ausīm un māt ar roku. Kafijas smarža lika sasildīties manam nosalušam ķermenim. Manu roku pirkstos parādījās tirpaina sajūta un rokas palika siltas.

Atpogājot savu melno ziemas  mēteli, es uzmetu to uz krēsla un apsēdos blakus Džesikai. Medisone sēdēja man pretī ar kakao tasi pirkstos savērpusi.

Džesika arī skatījās uz mani un tizli smaidīja, it kā gaidot, vai es izdarīšu kaut ko pārsteidzošu.

"Kas ir?" es pajautāju viņām, līdz es pasūtīju lielo krūzi melnās kafijas.

Medisone tik papurināja ar galvu, bet Džesa nomurmināja 'nekas'.

"Kādi plāni Ziemassvētkiem ?" prasīja Džesika.

Medisone smagi nopūtās, "Man vajadzēs braukt pie vecvecākiem."

"Kāpēc tu nepriecājies?" es pajautāju.

Bāriste ar koši ziliem matiem man atnesa manu kafiju, es pateicos un no Džesikas nolauza cepuma gabaliņu.

"Jo Vegasā nav sniega," Medisone atbildēja.