Viss, ko es nekad negribēju

32.nodaļa

  Mammu pārveda uz Bostonu no Vācijas dažas dienas atpakaļ. Viņai jābūt vēl kādu laiku ārstu uzraudzībā. Prieks pārplūda pār mani, kad es viņu ieraudzīju. Joprojām nevaru noticēt, ka mana vienīgā vēlamā dāvana, kuru domāju nedabūšu, ir šeit man blakus. Mamma sēž uz gultas un es viņai blakus. Tētis sēž palātas otrā pusē ar apmierinātu sejas izteiksmi. Viņam blakus ir Karīna, kura kārto galdu, kurš nesen bija uzklāts.

 Viņi visu ēdienu, kas bija sagatavots, paņēma līdzi, un mums bija Ziemassvētku vakariņas slimnīcā, bet es par to nesūdzos, jo galvenais ir cilvēki, ar ko es pavadīju vakaru. 

 Mamma man izprašņāja visu. Par skolu, par Trevoru. Viņa arī ar līksmu izstāstīja savus plānus saistībā ar savu fotostudiju. Viņa diez tik nezin, kad viņa nokļūs normāli uz kājām. Līdz viņa tiks izrakstīta no slimnīcas, viņai būs saudzīgs režīms mājās. Mamma ir pārliecināta, ka atgriezīsies Latvijā, bet viņa labprāt iegādāsies dzīvokli kaut kur Bostonā, un varbūt domā par fotostudijas atvēršanu šeit arī. Viņa vēlas būs man blakus. Es viņai pavēstīju savus plānus uz nākotni, ka varbūt vēlos pēc vidusskolas turpināt mācības šeit. Mans sapnis bija Latvijas Universitāte, bet manuprāt šeit mani gaida lielākas iespējas. 

 "Tev ir par to jāaizmirst," mamma čukstus man sacīja, kamēr tētis runāja pa telefonu.

 "Par ko tu runā?" es jautāju. 

 "Jāpiedod un jāaizmirst," viņa atkal čukstēja. Es skatījos uz viņu neizpratnē, bet es nepaspēju viņai atbildēt, jo tētis sacīja, ka mums jau jāiet. Māsiņas neatļāva mums palikt ilgāk, lai arī es to vēlētos. Mammai ievadīs zāles, pēc kurām viņa gulēs visu nakti.

 "Es rīt atnākšu," es mammai sacīju, atstājot viņai buču vaiga. Viņa vāji pamāja un atlaida manu roku, kuru kādu laiku turēja. 

 Karīna ar aizmigušo Keitu rokās gāja ārā. Tētis paņēma ēdiena atlikumus un gaidīja, kamēr es atvadīšos no mammas. 

 Drīz mēs sēdējām mašīnā un es noskatīju, ka sniega miglā nozūd slimnīcas ēka. 

***

 Gulēju savā gultā un tukši skatījos griestos. Kā mēs atbraucām, es pateicos tētim, ka mēs aizbraucām pie mammas. Viņš teica, ka tas ir vienīgais, ko bija spējīgs izdarīt, lai es justos priecīga. Man bija kā mazam bērnam ar prieku pilnas bikses.

  Bet tagad es guļu vienatnē, tumšā istabā Ziemassvētku vakarā. Karīna nolika Keitu gulēt un tagad kopā ar tēti skatās filmu viesistabu. Viņi piedāvāja pievienoties, bet atteicos, jo man nav vēlmes. 

 Man prāta lido mammas pēdējie vārdi šodien. Man ir jāaizmirst. Atceros kādā 7.klasē mana viena no tuvākām draudzenēm pēkšņi pārtrauca ar mani runāt. Viņa mani ignorēja un tā arī nepaskaidroja, kas notika. Beigās es uzzināju, ka viņa sadraudzējās ar citiem cilvēkiem, kuriem nepatiku es. Mēs bijām draudzenes kopš 4 gadu vecuma. Pirmās dienās es raudāju, nākamās dienas es dusmojos, pēc tam es nejutu neko. Mamma man toreiz teica, "Tā tam laikam vajadzēja notikt. Jāpiedod un jāaizmirst."

  Mammas vārdi man iesēdās galvā ilgu laiku. Dzīve paliek vieglāka, kad tu iemācies piedod, ja tev atvainošanas netika dota. 

 Šos vārdus man mamma pateica, kad es pieminēju Denu un arī Monu. Vienkārši jāaizmirst.

***

 No rīta es pamodos vakardienas drēbēs. Iegāju dušā un uzvilku siltās pidžambikses ar ziemeļbriežu rakstu, džemperi un siltās zeķes.